Ar katru dienu aizvien vairāk priecājos, ka vairs nemācos skolā. Domāju, mani vecāki ar', jo pēc šī raksta izlasīšanas saprotu, ka citādi viņiem telefoni zvanītu ļoti bieži.
Tas, kas man visvairāk nepatika skolā, bija kontrole. Es nevarēju ciest, ka kl. audzinātāja mūs pārskaita 5x dienā, pieprasa dažādas zīmes un strostē. Es gāju uz tām stundām, uz kurām man bija svarīgi iet/kurās bija interesanti. Un arī ne vienmēr. Neuzskatīju par vajadzību pagodināt skolotājas ar savu klātbūtni, ja spēju mājās sagatavoties ieskaitēm/iemācīties vielu (vienīgi reizēm labus jokus palaidu garām).
Pabeidzu 12. klasi ar 55 neattaisnotām stundām liecībā (pie 20 jau mani vajadzēja izmest no skolas), lai gan - let's face it - to bija vismaz uz pusi vairāk (lai mani neuzskatītu par ciema muļķīti, kas bastoja stundas un dzerstījās pa parkiem, pateikšu, ka manā liecībā bija viens vienīgs septītnieks). Nekad nenesu zīmes - kādēļ tērēt papīru? Vēlāk jau mani lika mierā, jo laikam saprata, ka esmu a lost cause, hahh.
Teorētiski jau es saprotu, ka vajag mazliet kontrolēt cilvēkus, bet domāju, ka milzu daļai vecāku ir diezgan vienalga par to, vai viņu bērni basto vai ne (it īpaši vidusskolā).
Kas paradoksāli - unī īpaši kontroles nav (teorētiski gan ir obligātais apmeklējums, bet nav jau tā, ka uz to BAIGI skatītos), bet es esmu klāt gandrīz visās lekcijās, pat tajās, kas nāvīgi garlaicīgas.
3 komentāri:
lost cause? (zaudēts iemesls?) :)
Ir taču tāds izteiciens, es esmu dzirdējusi (nevar būt, ka savos sapņos)!
http://www.thefreedictionary.com/lost+cause
Skaidrs, paldies! pievienošu savam idiomu krājumam :)
Ierakstīt komentāru