Indeed.

Šodien bija man tāds moments diezgan nepatīkams.
Visu dienu jutos draņķīgi, bet, protams, uz uni aizbraucu, jo kā gan nebrauksi? Nosēdēju visu dieniņu, piešņaukdama miljonu kabatslakatiņu un apklepodama visus. Bet tas jau tā normāli.
Toties tad, kad ierados stacijā, lai gaidītu vilci uz mājām, kaut kā sāku justies arvien sliktāk.
Stāvu uz perona, redzu, ka lēnām vilciens tuvojas. Bet man kļūst aizvien karstāk un tā kā vieglāk. Cenšos tam nepievērst uzmanību, bet tad mans skats sāk aizklāties melniem plankumiem. Paeju pāris soļu un iestājos rindā uz vilcienu, bet kļūst aizvien trakāk. Gandrīz vairs neko neredzu, rokas un kājas sāk trīcēt, grūti nostāvēt, jūtu, ka nupat gāzīšos vai/un vemšu, bet vairs ne uz vienu, ne otru pusi netieku, jo esmu jau rindā (kas patiesībā ir bars, no kura izspraukties nav nemaz tik viegli). Liekas, ka nu jau gals klāt - dzīve gar acīm gan neskrien, vienīgās domas par to, lai neuzkristu kādam cilvēkam virsū, jo tas būtu neveikli un nepatīkami recipientam. Brīnumainā kārtā man izdodas iekāpt vilcienā (lai gan es īsti neredzēju, kur eju, bet kaut kā uztaustījos pa kāpnēm), kaut kur apsēstos/apsēžos, visa esmu paspējusi nosvīst, skaļi elpoju, izvelku savu tukšo ūdens pudelīti un pielieku pie pieres, lai vēsāk, noliecu galvu pie ceļiem un kunkstu, jo nesaprotu, kas notiek - prasīt kādam, lai pasauc palīdzību, vienkārši mirt nost tepat, mēģināt tikt ārā no vilciena. Tante pretējā sēdeklī gan skatās diezgan nicīgi uz mani (varbūt es pēc džankija izskatījos). Cenšos elpot iespējami dziļi, un pamazām briesmas atkāpjas, atgūstu redzi un dzirdi (kas arī bija gandrīz zudusi), sāku atkal just rokas un kājas.
Nezinu, kāpēc man tā gadījās, bet visnotaļ biedējoši.