Man patīk plānot visu ko (izņemot ceļojumus). Tā ir tik patīkama nodarbe - domāt par to, kā nu būs, cik forši būs, kādi ir visādi iespējamie scenāriji un rezultāti. Problēma tikai tā, ka es savus plānus nepiepildu 95% gadījumu.
Piemēram, rudenī es izdomāju, ka aprīlī sākšu skriet. Tad man šķita, ka skriešana pavisam noteikti būs labākā lieta pasaulē, man tā patiks, es kļūšu bezmaz par Useinu Boltu vai Jeļenu Propokčupu (jo es, protams, sevi iedomājos skrienam Nordea maratonā un ko vēl ne). Kaut kā pamazām mans entuziasms noplaka, un pirms pāris nedēļām es pārdomāju: tomēr labāk braukšu ar riteni, jo to es māku (atšķirībā no skriešanas). Sākumā jau viss skaisti, domiņas par to, kā es vasaras rītos kā karaliene pa šoseju vizināšos vai kādu dienu aizmīšos līdz unim (hahaha, man nudien ir laba iztēle); ībejā pat pasūtīju velodatoru pa lēto, lai zinātu kilometrus. Bet rīt ir aprīlis, un nav jau tā, ka man baigi gribas braukt, jo es zinu, ka es nevarēšu ne 5 km nobraukt, ņemot vērā prokrastināciju rudens un ziemas garumā, bet man jau gribas uzreiz būt superspējīgai un lieliskai. Nu, es ceru, ka man tomēr izdosies saņemties, jo ritenis ir diezgan forša mantiņa. Par rītdienu!!!
Bet, protams, es jau plānoju tālāk. Plānoju rudenī mācīties zviedru (ja paņems Erasmusā) vai lietuviešu valodu (jo sen jau gribu, bet te tiešām nav sanācis laika nesakritību dēļ), ņemot vērā, ka man te vairs nebūs nevienas draudzenes nemaz. Vai arī iestāties kādā latviešu valodas entuziastu pulciņā (zinu, ka tāds ir Zinātņu Akadēmijā, mums unī ir plakāts, bet tas notiek sestdienu rītos), izdomāt vēl ko citu tikpat foršu utt., utt., lai aizpildītu laiciņu un nesēdētu mājās nepārtaukti. Vēl es plānoju beidzot pabeigt visu autovadītāja apliecības iegūšanas epopeju vasarā/rudenī, ko es sāku pirms trim gadiem. We'll see.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru