Kad mēs augām...

Vienā no savām mūžīgajām kurpju kastēm atradu šo:

Lūk, tā toreiz bija manta. VIP yo-yo (21.gs. dzimušiem cilvēkiem, iespējams, nav ne jausmas, kas tas ir). Tas bija pirms kādiem 10 gadiem, nē, domāju, ka vairāk, vismaz 12. Šo lietiņu varēja iegūt, ja apēda 10 snikerus, kuru iepakojumus pēc tam Statoil varēja samainīt pret to. Tagad šķiet, ka 10 snikeri - tas jau ir kā 2 pirkstus apčurāt, bet es vēl kā šodien atceros, cik rūpīgi krāju santīmus, lai tos varētu nopirkt, jo gribējās tik ļoti to yo-yo, ka pilnīgi acīs koda (veikalā bija nopērkami arī parastie snikera yo-yo, bet tas taču nav tas!), bet 30 sant. gabalā uz toreizējo ienākumu fona nebija tas pats, kas tagad. Abas ar Līvu sakrājām iepakojumus un pēc tam dienām neizlaidām savus dārgumiņus no rokām.
Komplektā nāca arī triku grāmatiņa (viens no tiem bija ar nosaukumu 'suņa staidzināšana' vai kaut kas uz to pusi), kura diemžēl man saglabājusies nav. Šodien gandrīz stundu pie televizora dīdīju šo spēļmantiņu, forši.