Tieši pirms mēneša sāku braukt ar riteni.
Pirmais brauciens bija nāvīgs: kādus 3 km nominos un biju beigta (nebiju gadu neko vairāk par gājienu pie ledusskapja darījusi).
Esmu mēneša laikā tikusi līdz ~30 km vienītī (Lieldienās, divatā braucot, netīšām 37 km iznāca). Arī vidējais ātrums no ~14 km/h ir uzbraucis līdz apmēram 20 km/h pēdējās reizēs, kas priecē. Lai to visu zinātu, izmantoju endomondo. Domāju par jauniem maršrutiem: bet gribu tādus, lai sanāk pa apli braukt, ne turp un atpakaļ pa to pašu ceļu. Mazais sapnītis ir kādu dienu ar riteni atbraukt no uņa mājās, bet pie tā vēl jāstrādā.
Man ir vecs un lēts (un ar lēts es domāju LĒTS: 45 Ls pirms 8 gadiem par jaunu velli, joprojām nav saplīsis - tas tā visiem riteņu snobiem, ja) ritenis; protams, es gribētu apgreidoties uz kaut ko smalkāku (jo man patīk labumiņi), bet patiesībā man nav argumentu, kādēļ tas būtu vajadzīgs, jo šis darbojas pilnīgi normāli, vairs nečīkst (kopš ķēde ieeļļota). Ātrumi gan varētu pārslēgties tad, kad to gribu es, nevis tad, kad tiem ienāk prātā, bet tas ir pieciešami. Liekas, ka pat svarīgāk par riteni ir uzvilkt pareizās drēbes; parasti t-krekli šeit neder: dri-fit tehnoloģijas pāri visam!
Riteņošana ir tāda pateicīga aktivitāte: vēl nav apnikusi, var apdomāt dzīvi braukšanas laikā, uzlabot savas navigācijas spējas; vien mūziku īsti nevar klausīties, kas žēl, bet visu jau gribēt nevar. Un garastāvoklis labāks!
Esmu mazliet aizrāvusies (un es defoltā ar sportu nekad neaizraujos). Patīk, ka nav jāpiespiežas, lai izbrauktos, jo gribas. Protams, ka es izskatos pēc sarkanas cūciņas, kamēr braucu, bet mani pat tas nesatrauc īpaši. Tā, lūk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru