Sēņošana ir vislabākais veids, kā relaksēties. Protams, tikai tad, ja sēnes ir; ja to nav, tad mēdz uznākt cemme un dusmiņa, jo nav jau īpaši interesanti vienkārši vazāties pa slapju sūnu un klumpačot zābakos, kas divus izmērus par lielu (true story). Tie, kas nepazīst sēnes un nesēņo, nezina, ko palaiž garām, jo tas ir lie-lis-ki!
Ir tikai viens bet: odi. Šī problēma gan visus neskar, jo mani radītāji šodien varēja mierīgi pastaigāties pa mežu, kamēr ap mani spindzēja bariem nezvēru, lai gan es biju nopakojusies līdz zodam. Vienīgais izskaidrojums, ko spēju rast, ir, ka odiem patīk veģetāras asinis. Piezīme sev: nākamreiz nopūsties ar pretodu līdzekli no galvas līdz kājām.
Salīdzinoši maz sēņu vēl, nē, par daudz sēņotāju vienā vietā drīzāk.
Protams, lielās, pielijušās, pļockīgās bērzlapes, kurām es klāt neskaros, jo man tās nepatīk, ir. Čupiņa podiņu (tiem, kas nerunā sēņu valodā: tās ir mazas bērzlapes), mazliet cūceņu (kas pārsteidzoši, jo vēl agrs!), drusciņa alksneņu, divas baravikas man. Māmiņa pat saulsardzeni atrada. Jāpiebrauc pēc divām nedēļām, varbūt būs vairāk griežamā.
Pirmais, ko māsa pajautāja, kad atbraucām mājās: "Nu, cik sēņu izzagāt?"
UPD: nē, meloju, ir vēl viens bet: tās sēnes kādam taču ir jātīra!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru