Šodien vienai profesorei līdzi bija kādas 10 ēnas - pamatskolas skolēni. Ieveda šos vienā no mūsu lekcijām. Pēc piecām minūtēm bija dzirdams, kā viena meitene otrai jautā, cik ilgi vēl viņiem jāsēž (nezinu, vai 6.klasē angļu valodas vārdu krājums jau ir tik plašs, lai spētu uztvert stāstus par second language acquisition, un nav jau tā, ka tas ir briesmīgi interesanti jebkurā gadījumā). Kad pēc minūtēm piecpadsmit viņi tika savākti no auditorijas, izskanēja vairākas piezīmes, ka tas nu gan ir bijis ilgi (bērni droši vien tika labi sabiedēti un HZF virzienā nākotnē neskatīsies, haha).
Tā nu mēs atcerējāmies tos laikus, kad stunda bija tikai 40 minūtes gara un apjausma, ka pagājušas tikai divdesmit minūtes, likās kaut kas šausmīgs. Tagad mēs paskatāmies pulkstenī un priecājamies, ka atlikusi tikai stunda, jo tas nozīmē, ka trešdaļa lekcijas aizritējusi.