Arī gribu rakstīt glancētajiem žurnāliem visādus pretenciozus un sarkastiskus rakstus, piemēram, kā es vilcienā lasīju Šekspīru, kamēr pretī sēdošais vīrietis vieglā reibuma stāvoklī ik pa laikam izdvesa neartikulētas skaņas, smaržoja pēc vakardienas ballītes un ar apbrīnojamu pulksteņa sekunžu rādītāja regularitāti bakstīja manus ceļus ar savējiem (šeit, protams, iepinot kaut ko par aktuālo mūsdienu problēmu - privātuma robežas nojaukšanu gan tīri fiziskā, gan metaforiskā aspektā), bet pat šī skaudrās realitātes klātbūtne nespēja mani atraut no mana elektroniskā drauga (šeit, protams, paskaidrojot, ka tas nav TAS draugs, ko jūs visi padomājāt, bet gan Ābols), kas vienos piecsimt gramos ir spējis ielikt visu 14. gadsimta esenci, ļaujot man to nēsāt visur līdzi, lai jebkurā brīdī es spētu sākt domāt dzejā.

Labi, man vēl daudz jātrenējas, haha.