Nav jau noslēpums, ka esmu nekārtīga un diezgan nevīžīga. Saņurcīti papīri ar cūkausīm ir mana ikdiena.
Mācību gada noslēguma sakarā atcerējos, ka reiz vidusskolā, kad bija liecību izsniegšanas diena, mamma lika paņemt mapīti līdzi. Man tas likās nevajadzīgi, jo šos visus svarīgos dokumentus var tāpat iemīcīt somā. Taču māmiņa uzstāja, teikdama: "Negribu, lai mans diploms tiktu samurcīts!"
Jā, mūsu skolā mēdza izsniegt pateicības vecākiem par bērna labām sekmēm un panākumiem olimpiādēs (vienīgā palīdzība no radītāju puses bija 8.klasē, kad es nesapratu fiziku nu nemaz), kamēr es pati paliku tukšām rokām. Tā, lūk.

In other news, tā pasniedzēja, pie kuras es gribēju rakstīt bakalaura darbu, nākamgad būs on a leave, tātad jādomā kas cits.