1. Darba itāļu valoda sāk jaukties pa vidu manām franču valodas zināšanām, un nu jau, domājot par svārkiem, gribas teikt gonna, un, domājot par sarkano krāsu - rosso. Lieki piebilst, ka tas nekam neder. Franču valoda savukārt maisās pa vidu krievu valodai (kuru mēs izcīnījām against all odds), jo ir skaidrs, ka pēdējā nepastāv ne il y a, ne donc, kurus man nepārtraukti gribas izmantot.

2. Atkal nevaru izvēlēties kursa darba tematu. Šoreiz gan mazliet citādi, jo ir pat veselas 3 tēmas (viena gan nozagta no grupasbiedrenes, piedod, Ilze!), bet nespēju saprast, kurai ir vairāk potenciāla attīstīties arī līdz bakalauriņam, jo negribas jau februārī attapties, ka nu ir jāsāk viss no sākuma, jo slinkums tomēr spēlē svarīgu lomu manā dzīvē, līdz ar to ir jāiekārtojas tā, lai vismaz daļa kursa darba nejauši pārceltos arī uz cietajiem vākiem. 

Bleak House ekranizācija/Dikenss un viņa mūžīgās sakritības/Rejs Bredberijs un fantastiskās distopijas? That is the question.

3. Tagad varu vismaz nesatraukties par to, ka no balakaura darbu rakstīšanas jau nav nekādas jēgas, jo, kā vakar uzzinājām, rīsērčam (da labi, kauns jau to vispār tā dēvēt) humanitārajās zinātnēs nav jābūt ar praktisku vērtību, jo šie darbi ir vienkārši vērsti uz izpratni, līdz ar to sinonīmu meklēšana Krēslā ir tikpat legit kā limonādes izgatavošana no priežu sveķiem.