2012. gada grāmatas

Šis man ir bijis tāds grāmatu gads. Goodreads skaitītājs rāda, ka esmu izbūrusies cauri veseliem 50 gab., turklāt, šķiet, manā sarakstā kvalitātes ir vairāk par kvantitāti dīvainā kārtā (pie jūriņas lasīt Deloveja kundzi laikam nav tas, ko cilvēki parasti dara).
Pamanījos tikt galā ar vairākiem ķieģeļiem, kā Anna Kareņina, Dombey and Son, the Naked and the Dead. Droši vien, ja ne šo un nesaprašanās ar Dombiju gandrīz 2 mēnešu garumā, sarakstam varētu pieplusot vēl kādu pārīti, bet šis laikam ir mans gada rekords (gan jau līdz 31. decembrim vēl mapē read iesēdināšu dažus darbiņus, piemēram, esmu nosolījusies ķerties vērsim pie ragiem un izlasīt vismaz pirmo 50 Shades of Grey, un tā tīri teorētiski ir ātra lasāmviela). Daļa grāmatu bija iekļauta divos obligātās literatūras sarakstos, tādēļ vēlme to visu patiešām izlasīt, iespējams, bija lielāka par vēlmi kārtīgi iegremdēties katrā no tām līdz ausīm, kas man pašai mazliet sāp, bet vēl jau visa dzīve priekšā pārlasīt un pārlasīt.
Tā kā copycat likumi nav atcelti, iedvesmojos no Ilzes un taisu savu 2012. gadā izlasīto desmit mīļāko grāmatu sarakstu. Protams, nevaru būt droša, ka tuvāko 18 dienu laikā neizlasīšu kaut ko absolūti ģeniālu (šorīt iesāktā Džonatana Franzena Freedom pat varētu būt viens no šiem gadījumiem), bet gan jau dzīve tādēļ neapstāsies.
Secību laikam īsti nav iespējams ievērot, tādēļ vietas ir aptuvenas.

10. L'Amour Dure Trois Ans (Frédéric Beigbeder)
 Mana otrā grāmata franču valodā. Iespējams, daudz ko nesapratu, bet tas, ko sapratu, bija lieliski un beigbederiski, turklāt paplašināju savas zināšanas par franču neformālās valodas slāni. Salīdzinoši plāna grāmatiņa, ar ko galā tiku, šķiet, pāris dienās, plēšoties cauri bezgalīgajiem apostrofiem un akcentiem. Beigas atklāj, vai tiešām mīlestība ilgst tikai trīs gadus. Noteikti pārlasīšu vēl, kad būšu gudrāka.

9. Paper Towns (John Green)
Par Džonu Grīnu uzzināju, šķiet, no Čārlija (Charlieissocoollike) kanāla jūtūbā jau pirms gadiem diviem. Drīz vien pasūtīju šo grāmatu, ko taisījos lasīt pagājušajā vasarā, bet tā vis nenotika. Šovasar, kamēr baudījām neesošo vasaru Engurē, vienu rītu piesēdos klāt un no rokām neizlaidu, līdz nebiju pabeigusi, jo absolūti iekritu stāstā. Burvīgs YA romāns (lai gan es droši vien esmu jau ārā no šīs kategorijas, un man ļoti, ļoti patika), kurā savu lomiņu spēlē Volta Vitmena Leaves of Grass dzejoļu krājums, kuru es mazliet lasīju romantisma perioda literatūras vajadzībām. Smuki!

8. The Illustrated Man (Ray Bradburry)
Rejs Bredberijs ir ģeniāls, un visiem vajadzētu lasīt to, ko viņš raksta! Diezgan distopisku īsstāstu krājums (galvenajā lomā itin bieži ir bērni - neliela paralēlīte ar mīļo Čārliju?), kas manī izraisīja milzu sajūsmu jo īpaši tādēļ, cik meistarīgi Bredberijs spēlējas ar valodu. Stāsts Rain vispār, manuprāt, bija īsta paraugstunda tam, kā ar vārdiem likt redzēt un sajust tur notiekošo.

7. North and South (Elizabeth Gaskell)
Izcila grāmata par 19. gs. industrālo Lielbritāniju, kas gan ir foniņš neparastam mīlasstāstam (kurai gan meitenei nepatīk palasīt par vīrieša ciešanām, haha). Tāpat kā Ilze, arī es visu laiku gribēju bļaut: "Mīli taču viņu, muļķe!" Un, jā, BBC miniseriāls arī bija top notch,  Džons Torntons tur bija...āāāāāā (un es parasti nekūstu aktierīšu dēļ).

6. 1984 (George Orwell)
Kurš gan nezina, kas ir 1984? Es kārtīgi uzzināt saņēmos tikai šovasar. Lasīju ar nelabuma sajūtu, bet apstāties nespēju - tas bija tik pelēki, putekļaini, raupji, sāpīgi, negaidīti un fantastiski.

5. Rīga-Pekina (Ilona Balode)
Viena no divām šogad izdotajām grāmatām, ko pamanījos izlasīt. Domāju, lieki vēl slavēt Ilonu Balodi, bet viņa tiešām prot rakstīt ārkārtīgi aizraujoši un ar dzirksti. Lasīju un priecājos, skumju, jutu līdzi, smējos un laimīgi nopūtos, ka man nav ienācis prātā parakstīties uz kaut ko tādu, jo mainīties ar viņu jau nu gan es negribētu, bet, siltā dīvānā sēžot, ceļojuma dienasgrāmatā var iekrist kā akā.

4. Great Expectations (Charles Dickens)
Mans mīļais Čārlijs, ar ko kopā nāksies pavadīt vēl vismaz pusgadu. Patiesībā Lielās cerības lasīt iesāku pagājušā gada pēdējās dienās (nevarēju nociesties un sākumā noskatījos jauno BBC ekranizāciju) un tā aizrāvos, ka pat Vecgada vakarā pie galda nekaunīgi sēdēju ar augli rokās, jo negribēju pārtraukt ielūrēšanu Pipa piedzīvojumos.

3. The English Patient (Michael Ondaatje)
Viena no obligātās literatūras grāmatām, kas mani aizķēra. Bez jūraszirdziņa un asiņu ainām varbūt varēja iztikt, bet pārējais bija tiešām brīnišķīgi un emocionāli. 

2. To Kill a Mockinbird (Harper Lee)
Lakstīgala plauktos mētājās jau vairākus gadus, bet visu laiku raustījos ķerties klāt, jo kaut kā biju saklausījusies, ka tas ir romāns par tiesu un advokātiem, un nevienlīdzību, līdz ar to automātiski mans viedoklis par to bija - gar-lai-cī-gi. Paķēru līdzi uz Positivus, iesāku lasīt tur un sapratu, ka tā ir absolūti burvīga grāmata no bērna perspektīvas - līdz ar to ļoti patiesa un pilna sirds siltuma.

1. Cloud Atlas (David Mitchell)
Jā, arī mana gada grāmata ir Mākoņu atlants, jo tas bija kaut kas tik, tik, tik izcils, ka citādi nevar būt. Ielasīšanās man gan aizņēma apmēram 20 lpp., bet, kad tas notika, šķīda dzirksteles. Lai arī citi saka, ka stāstiņi paši par sevi ir banāli, es tam nevaru piekrist, jo mani sajūsmināja it viss, es neparedzēju nevienu plot twist, es smējos un bēdājos, un negribēju, lai šis romāns jebkad beigtos. Jālasa angliski, jo tulkojums ir ļoti shady. Filma ir smuka, bet mēs, Roberta Frobišera fanu klubiņš, nespējams piedot viņa stāsta izķengāšanu.

Tikko es sapratu to, ka par grāmatām runāt es nemāku. Laikam jāuztaisa mīļāko nagu laku Top 10, tur vismaz bildes runā pašas par sevi!
Šaubos, ka nākamais gads būs tikpat produktīvs - viens no diviem nezinājamiem noteikti cietīs, lai gan ir stimuls lasīt kaut vai tādēļ, lai īpaši neiepaliktu no lieliskajām kursabiedrenēm.
Ceru, ka grāmatu blogeri taisīs šādus sarakstus, jo man vajag idejas nākamajam gadam. C'est tout.