Piedodiet, bet celties ziemā sešos no rīta ir kaut kāda vulgaritāte un cilvēku spīdzināšana!

Man taču ir jāsaguļ viss tas miegs, kuru vasara atņem ar sasodīto saules spīdēšanu piecos no rīta un neizturami karsto istabu.
Beidzot ir tumšs, un es varu tēlot pūci (tas ir, gulēt līdz de-vi-ņiem!!!), bet, protams, te sākas vecais stāsts par cukurūdeni.

Kad tad lai es dzeru guļu?!