Neciešu to, ka pasākumi kavējas (kavēšanās vispār būtu aizliedzama!).
Jums, smalkajiem rīdziniekiem, pāris minūtes šurp vai turp varbūt neko arī neizsaka, bet tādiem pāķiem kā man, kas paļaujas uz reizi stundā kursējošiem vilcieniem (bet sagribējuši, lūk, kultūru baudīt), tās 10 minūtes (Smagais metāl, es skatos uz tevi!) nozīmē slapstīšanos pa dzelzceļa staciju, cenšoties izvairīties no iereibušiem ļaudīm, kuriem obligāti vajag parunāt, un aizdomīgām sejām, kas šajā stundā tur uzrodas kā uz burvju mājiena.
Man viss bija izplānots un aprēķināts, bet beigās nācās izmantot opciju Zvans personīgajam taksistam aka tēvam ar piedāvājumu pavizināties 40 km turp un tikpat arī atpakaļ, jo pūt (salt gan, šķiet, būtu trāpīgāks apzīmējums) uz perona mīnus xpadsmit grādu aukstumā es vēlējos tikpat cik apmeklēt Samantas Tīnas solokoncertu.