Pēc Elitas Kļaviņas maigās, trauslās un visu zaudējušās Blānšas Antras Liedskalniņas ikoniskums man palika nesaprasts - tik asa, robusta un... veca, ka viņas runāšana par zēniem drīzāk raisīja smīnu, ne palīdzēja izprast šīs kundzītes motīvus, kura, šķiet, tā vien visu izrādi gaidīja, kad Stenlijs viņu iegāzīs gultā.


Saprotu, ka cita dekāde - citi noteikumi, bet tomēr gribētos teikt, ka mums ir jauna ikoniskā Blānša.