Dažreiz laimes sajūtu spēj sagādāt vien tāds sīkums kā nagu nogriešana un novīlēšana. Spēja atkal sajust tastatūru ar pirkstu galiem ir nenovērtējama.

Vēsu pēcpusdienu skrējienu lielais pluss ir tas, ka briesmīgi sasarkušo seju var mēģināt attaisnot ar IR TAČU AUKSTI, TO IZDARĪJA AUKSTUMS.

Nē, to izdarīja mans nepietiekami trenētais ķermenis.

Principā gan man ir sākusies paranoja, ka ķermenis/gars/prāts/apziņa/ego/the real subject/what have you ir sapratis, cik lielu kaifu spēj radīt endorfīnu pieplūdums, līdz ar to apzināti manipulē ar manu garastāvokli, likdams man konstanti justies nožēlojami, lai mudinātu mani vilkt botas kājās, jo pēc pirmajām desmit asfalta berzēšanas minūtēm visas dusmas būs aizstājis neizskaidrojams prieks un miers.

Vēsos novembra vakaros Valdemāra iela tāāā smaržo pēc šokolādes.

Tāda maza paradīzīte.

Šodien jūtos kā Džeimss Daiers no Ingenious Pain; mazā atvaļinājuma laikā nedomāju par to, kas dzīvē īsti neiet, un nu tās visas iekavētās domiņas uzgāzās virsū.

Pirms lidojuma uz Parīzi svarīgāk par pietiekami daudz zeķu pāru iepakošanu ir nolakot koši sarkanus nagus.

Vakar pirms lekcijas gaidījām profesori gaitenī, jo ierastā telpas pārņemšana no japāņu valodas pasniedzēja neizdevās - kad atnācām, durvis bija slēgtas.

Šodien fakultātē melnbalta fotogrāfija un trīs svecītes.

Valodu putrošanās galvā ir nonākusi līdz stadijai, kurā es spītīgi rakstu Saturtday un nesaprotu, kas tur ir tik nepareizs, jo vārdā sestdiena taču IR T BURTS!

Par to, cik bieži mēnešu nosaukumus latviešu valodā rakstu ar lielo burtu, vispār nav vērts runāt.

2000 vārdu esejā galvenais ir plašs, poētisks ievads, kas aizņem ap 500 vārdu, kā arī jauks nobeigums, kurā vārdu skaitam vajadzētu grozīties ap to pašu piecsimtnieku.

Un, ja visi striķi trūkst, tad pieturzīmes pēkšņi palielina savu izmēru, palīdzēdamas radīt iespaidu, ka nudien sarakstītas 4 lapas teksta.