Vēsu pēcpusdienu skrējienu lielais pluss ir tas, ka briesmīgi sasarkušo seju var mēģināt attaisnot ar IR TAČU AUKSTI, TO IZDARĪJA AUKSTUMS.

Nē, to izdarīja mans nepietiekami trenētais ķermenis.

Principā gan man ir sākusies paranoja, ka ķermenis/gars/prāts/apziņa/ego/the real subject/what have you ir sapratis, cik lielu kaifu spēj radīt endorfīnu pieplūdums, līdz ar to apzināti manipulē ar manu garastāvokli, likdams man konstanti justies nožēlojami, lai mudinātu mani vilkt botas kājās, jo pēc pirmajām desmit asfalta berzēšanas minūtēm visas dusmas būs aizstājis neizskaidrojams prieks un miers.