Ai, forši tomēr ir atgriezties pie četrpadsmitgadnieces matu griezuma, bet nejusties tik nožēlojami kā pirms 10 gadiem.

Vēl jau visa pasaule var paspēt sabrukt, bet, liekas, pirmo reizi tādā īsti apzinātā vecumā gribas teikt, ka gads ir bijis labs. Par spīti tam, ka bija (un ir) grūti (šis principā ir bijis arī smagākais un intensīvākais gads manā mūžā līdz šim), kaut kāds sevis mīlēšanas asniņš ir izspraucies (un tas jau laikam arī nosaka visu).