Re, kā, aprīlī noskrieto km skaits pārsniedz nostaigāto km skaitu. Maijā, cerams, uzvaras laurus plūks velosipēds un skrituļslidas.

Dažreiz sāku domāt, vai ir iespējams pārdozēt grieķu jogurtu un skyr; ja ir, tad man tas draud pavisam nopietni.

Sestdienas rīta skrējieni ir patiesi burvīgi (pamosties pusastoņos, padzer kafiju, uzēd kaut ko garšīgu, lai pusdeviņos šņorētu botas), bet visa diena pēc tam paiet tādā migliņā – gribas tā kā čučēt, tā kā ēst, tā kā ir ļoti silti, tā kā vēsi, bet vislabāk tomēr zvaigznītes pozā meklēt interneta robežu un nerakstīt maģistra darbu.

Es tiešām uzskatu, ka ir svētīgi atbalstīt latviešu jauno literātu centienus (vispār visu, kas radīts/ražots/izprātots/izveidots Latvijā), tādēļ pirms Kārļa Kazāka (re, arī mūziķus atbalstu!) albuma prezentācijas koncerta iemuku grāmatnīcā, lai iegādātos Rīga-Maskava, bet, kad ieraudzīju, ka grāmatā nav pat 100 lpp., tās formāts ir mazāks par A5, burtu lielums un atstarpes starp rindiņām nu galīgi nav kā lata romānos (lasi: daudz sīki saspiesta teksta), taču par to man būtu jāšķiras no 10 eiro, labās fejas sindroms pēkšņi tika izārstēts, un es ietaupīju 10 eiro (par kuriem 2x paēst Rimi salātu bāru). 

Jā, jā, zinu, grāmatas izdot ir dārgi, nerentabli utt., bet pat man kā buržuju karalienei tas liekas kā tāds, nu, appisiens.

Jelgava 94', šķiet, bija lētāka, un tas tāpat bija vienas pēcpusdienas prieks.

"Pigoon, balloon, pigoon, balloon," he would chant to pacify them, hanging over the edge of the pen.
[...]
Because I'm their friend, he thought. Because I sing to them. He wished he had a long stick, so he could poke them – not to hurt them, just to make them run around. They spent far too much time doing nothing.
(M. Atwood Oryx and Crake.)

Pilnīgi parasti teikumi, bet, vot, saslēdzas kaut kas, un sāk likties, ka tas ir lieliskākais, kas pēdējā laikā lasīts. Doma, ka mazs puika ar garu kārti baksta cūķus... pilnīgs kosmoss.

Šausmīgi, nu, ka, atnākot no darba, gribas/vajag i paskatīties dok. filmiņas, i parakstīt maģistra darbu, i palasīt grāmatiņu, i parediģēt tekstus, i pavingrot, bet kaut kā neiznāk to visu pareizi saplānot, jo stundu par maz.

Tā visa rezultātā notiek stresošana & netiek paveikts absolūti nekas, ayeeee.

Sajūtos kā īsta filoloģe, kad par crisis un conflict lietojuma atšķirībām izdodas sadzejot veselu lapu teksta.

Savu literatūrnieces blah blah blah personību mēģinu iešmugulēt valodniecības lauciņā un uzdoties par baigo lingvisti, hihihi.

Ideālais piektdienas vakars: nākot mājās no darba, nopērc puskilogramu brī siera (ups!), pēc tam braukājies ar skrituļslidām, ausīs skanot Dzintara Čīčas dziesmai Tu esi vasarā, tad sēdi gultā un ēd halvas saldējumu.

FitnessBlender video (vai GymRa, bet tikai ar Natāliju) principā ir manas otrās vakariņas, jo, liekas, vakaros koncepts sāta sajūta vispār neeksistē.

Jā, nu, mans autofokuss ir iestatīts uz ēdienu, tas nu ir skaidrs.

Pamosties svētdienas rītā un saproti, ka jādzīvo pēc principa treat yo'self, tādēļ vieglu roku pasūti sev skrituļslidas, par kuru iegādi esi sapņojusi jau gadus trīs.

Hei, nu, kādēļ tad es eju uz darbu, amirite.

Jā, teorētiski es saprotu, ka mitrinātājs ir īsts vārds (tas, kas angliski ir moisturizer), bet sirdī, liekas, nekad nespēšu pieņemt šādu tulkojumu, nē, nē, nē.

Gadi iet uz priekšu, un man, liekas, sāk iegaršoties gāzēts ūdens. Trakas lietas.

Ak, lielie prieki, kad apskaties darbu izstrādes termiņus un saproti, ka laika patiesībā ir par vienu nedēļu vairāk, nekā līdz šim biji iedomājusies.

Labi, ko tur īstenībā priecāties, agonija tiks paildzināta par astoņām dienām. Bet, ja nospīdēs, tad pēc tam, pēc tam... visi vakari mani, visas nedēļas nogales - manas!

In our brief analysis of the Times item about U.S. presidential candidate Jesse Jackson, examples were found of such an evaluative description of news actors, even if explicit signals such as "I think that" or "according to me" are absent (van Dijk, 1988:78).

Gribas iesprucināt vismaz vienu according to me savā rakstu darbā, varbūt neviens ij nepamanīs!

Saka jau tā, ka latviešiem nekad nekas nav labi, ka gardākais kumoss ir otrs latvietis, un es neesmu nekāds izņēmums. Mana lielā vilšanās ir ZIB* sporta bikses.

Kad izlasīju, ka ZIB* laidīs klajā sporta apģērbu kolekciju, biju stāvā sajūsmā, jo allaž ar skaudību tumbleros un pinterestos skatījos uz amerikāņu dūdām, kam skrienambikses bija visvisādos toņos, rakstiņos un stilos, taču, kā liekas, mūsu sporta veikali īsti nepiedāvā tik dažādus variantus. Protams, protams, te var sacīt, ka skriešanā jau galvenais nav izskatīties kā no modes žurnāla lapām, taču horoskopu veidotāji mūždien uzsver Svaru mīlestību uz skaistām lietām un satriecošo gaumi (es gan laikam nebūšu tas labākais piemērs), tā ka varu attaisnoties, ka man OBLIGĀTI nepieciešamas perfekta izskata bikses rikšošanai.

Nu, lūk, kad beidzot tās saņēmu, biju absolūtā sajūsmā, jo biksiņas tiešām ir skaistas. Savus Zibenīgos vilkus man gribējās vilkt visur (uz darbu, teātri, koncertu, veikalu, kāzām, bērēm utt.), un gara acīm es redzēju, kā slaikā solī dodos uz Rimi pēc spinātiem, tērpusies šajos legingos (liekas, to arī izpildīju vismaz reizi).

Bet te nu nonākam līdz pašam galvenajam, kādēļ šķīros no 45 eiro, t.i., lai tās vilktu smagajos un vieglajos skrējienos. Un laikam es tomēr nevaru sacīt, ka šie legingi ir labākais, kas ar mani ir noticis.

1) Šīm biksēm nav aizmugures kabatiņas. Okei, šī ir tāda ekstra prasība, jo šīs bikses nav veidotas speciāli skrējējiem, bet es saprotu, ka vasarā to valkāšana atkritīs, jo man vienkārši nebūs, kur ielikt atslēgu, kad dodos deldēt asfaltu.
2) Runājot par dibeniem, ēē, nu, šim biksēm cauri spīd apakšveļa. Un ne jau tā, ka redzamas vieglas biksīšu līnijas, bet tā ēēē, tev mugurā ir melni mežģīņu stringi (nē, tie netraucē skriešanai), kas man liek justies mazliet neērti un mazliet tā, it kā es varētu parādīties People of Walmart lapā.
3) Galvenais iemesls, kādēļ es sadusmojos uz leģīšiem, ir aukliņa, kas ievērta bikšu gumijā (kas jāsaka, ir ļoti jauka, jo tā ir plata). Nu, šī koncepta izgudrotāju, kā mans tēvs teiktu, vajadzētu aiz vienas vietas pakārt. Pirmkārt, aukliņa ir ļoti plāna, turklāt tai galā ir sasiets viens mazs mezgliņš, bet caurumi, kuros tā ir ievērta, ir kudi lielāki par šo mezglu. Jau sākumā man bija aizdomas, ka tas labi nebeigsies, un, kā nu ne, pēc paciemošanās veļas mašīnā viens aukliņas gals pazuda bikšu gumijā, turklāt tā saviņķelējās (nesaprotu, pēc kādas sistēmas tā tur ir ievērta), ka tad, kad man beidzot izdevās šo ziķeri izmānīt ārā, savilkt neko ciešāk vairs nebija iespējams. Tā kā es stipri sadusmojos, tad niknumā izrāvu auklu pavisam, kā rezultātā pirmos 2km (līdz lietus un sviedri bija pietiekami samērcējuši bikses, lai tās pašas liptu pie ādas) ik pa 50 metriem dabūju raustīt ūziņas uz augšu. Not a happy clam.
4) To, vai vilkiem ir kādi atstarojošie elementi, es tā arī neesmu sapratusi.
5) Būdama ļoti punktuāla, nevaru neatzīmēt to, ka patiesībā pēdējais grūdiens, lai pasūtītu šīs bikses, bija ZIB* solītā piegāde 1 darba dienas laikā (jo gribēju pēc nedēļas tās uzvilkt uz pēdējo deju nodarbību). Lieki piebilst, ka savu paciņu saņēmu pēc vairāk nekā 2 nedēļām.

Saprotu, ka izklausos pēc rūgtuma pilnas buobas, bet man vienkārši gribējās, lai viss būtu perfekti. Un viss nav perfekti, un man tagad nāksies iet un par 60 eiro pirkt tās smukās Nike skrienambikses, kuras viscaur noklātas ar atstarojošām svītrām zelta krāsā.

P.S. Lai mazliet līdzsvarotu latviešu notiesāšanu vakariņās, gribu pateikt, ka lasu Klūgu mūku, ko sarakstījusi Inga Ābele, un tas ir viens fantastisks darbs,