Vaaaai, dieniņ, cik tādai gluda asfalta deldētājai bez kārtīgas bāzes grūti uzskriet Stirnubuka kalniņā (t.i., kalniņos).

Bet forši, forši pa meža taciņām rikšot.

Maija favorīti, pt. III:
1) oficiāli nodevu maģistra darbu.

Juris allaž mēdza teikt: 'Tās granātas sprāgst aizvien tuvāk.'

Laikam biju iedomājusies, ka šis izteiciens viņu pret tām padara imūnu, tāpēc tik grūti noticēt, ka viņa vairs nav.

-Tu arī vienītī lieto alkoholu? Es tā pēdējā laikā bieži dzirdu, ka cilvēki tā dara.
-Nē, man alkohols kā tāds īpaši nerūp. Tu?
-Ne-ē, es vispār nedzeru. Es vienītī čipšus ēdu, bet nezinu, vai tas ir tas pats.

Maija favorīti, pt. II.

1) Shape joga skrējējiem Urban Yoga studijā. Man kā cilvēkam, kas mūždien grēko ar staipīšanos, jo tas taču nav interesanti, ja sirds pa muti nekāpj ārā, ļoti svētīgs pasākums. Iešu vēl.
2) Selgas končas no Laimas. Šokolāde kopā ar cepumiem – what's not to love?! Ēdīšu vēl.

Turpinot vārīties par skriešanu (jo, obvi, gribas taču plātīties ar savu sasniegumu dienu un nakti), interesanti, ka pēc 18 km treniņa nākamajā dienā braukājos ar ričuku, bēdu nezinādama, taču pēc diusviena kājas ir piedzinušās un stipri īd, neesošā prese atgādina par sevi, turklāt pat mugura ziņo, ka ir aktīvi piedalījusies riksī.

It kā patīkami, bet it kā gribētos neiet uz darbu un zvaigznītes pozā vāļāties pa gultu cauru dienu.

Maija favorīti, ja:

1) noskrēju faking pusmaratonu (jā, man bija atbrīvojums no skriešanas 6.-12. klasē, look how the tables have turned);
2) halvas/zemesriekstu saldējums no Ekselences (ah-mazeeeng!).

Vai par ievada plaģiātismu arī soda?

But in the world of human beings, you won’t find a language by itself — the Dutch language strolling by the canals, or the English language having a nice cup of tea, or the German language racing madly along the Autobahn. 

WELCOME TO THE REAL WORLD, BITCH!

/via http://www.beaugrande.com/StoryDiscAnal.htm (JĀ, TAS LINKS TIEŠĀM TĀ BEIDZAS)

Šodien pavisam pēkšņi saslēdzās, ka vienas no manām mīļākajām smaržām, kuras gan bieži neatļaujos lietot, jo zinu, ka citi nespēj panest, liekas, lietoja arī mana klavierskolotāja bērnībā. Uzreiz acu priekšā uzpeldēja pašas nelaimīgā sejiņa, jo klavieru spēlēšanu es nicināju no visas sirds.

Gan jau Freidam te būtu kas sakāms par mazohistisko pievilkšanās spēku, kas liek man dievināt šo aromātu, lai gan tagad, to ik reizi ieelpojot, man droši vien galvā skanēs ļoti šķības gammas un greizas arpēdžijas. Bet, lūk, varbūt, narativizējot šo traumu, es no tās atbrīvošos uz visiem laikiem?

Pirms es sāku rakstīt maģistra darbu, biju sīki izplānojusi, cik lapu kopumā varētu aizņemt visi cakinājumi, kas nav pašas darba nodaļas, lai zinātu, kāds ir minimālais lapu skaits, kas man jāspēj producēt.

Viena prieka asara man nobira jau tad, kad literatūras saraksts iebrauca ceturtajā lappusē, lai gan es savā plānā tam biju atvēlējusi vien trīs, kas nozīmēja, ka man vajadzīgs par (vismaz) vienu lapu mazāk teksta.

Otru prieka asaru jūtu lēnām sariešamies pašlaik, redzēdama, ka lēnām tuvojos nospraustajam lappušu skaitam empīriskajā daļā, un manīdama, ka, iespējams, aizlēkšu tālāk par mērķi, tātad izmisumā nenāksies rakņāties pa kādiem teorētiskajiem avotiem, lai piedzītu apjomu.

Fingers crossed, fingers crossed.

Nevaru saprast, ar ko iesākt dienu - mazajiem zefīriem šokolādē vai Svetlanām.