Bērnībā lasīju tādu tautas pasaku par diviem gudrajiem un muļķīti, kas jāja princesi lūkoties – abi gudrie, ieraudzījuši zeltā izmālēto ceļu, rūpīgi klumburēja pa maliņu, jo atstāt netīru pakavu pēdas būtu elles grēks, kamēr muļķītis savā mīlestībā pret dāmiņu to ij nepamanīja un rikšoja taisni pa vidu (un, protams, balvā saņēma princesi).

Kad braucu ar velosipēdu, ak, tik ļoti vēlos, kaut gājēji gribētu vairāk līdzināties tiem diviem gudrajiem (kas, protams, beigās paliek bešā), nevis ikurāt sapņaini soļotu pa ietves vidu, lai es netiktu gudra, kā viņus apbraukt (iegādāties zvaniņu neļauj sirdsapziņa). Jā, es zinu, ka tā ir IETve, un piekrītu tam, ka gājējs uz ietves ir karalis, bet drīkst taču iedomāties ideālo pasauli, kurā gājējs ar velosipēdistu nemēģina viens otru uzdurt uz iesma, bet spēlē vienā komandā.