Brīžam no vārdu krājuma pūralādes nejauši izdodas izvilkt vārdus, ko nemēdzu bieži lietot, piemēram, pirms pāris dienām tas bija neviļus, savukārt šodien – parocīgs (tik ierastā ērts vietā).

Uzreiz gribas zvanīt Endzelīnam, Valdemāram un Alunānam, sak', re, cik es izmanīga latviešu valodas bagātības saulītē cēlēja.

On the second page the professor circled the word “hence” and wrote in between the typed lines “This is not your word.” The word “not” was underlined. Twice. My professor assumed someone like me would never use language like that. As I stood in the front of the class while a professor challenged my intelligence I could just imagine them reading my paper in their home thinking could someone like her write something like this? 

Academia, Love Me Back. 

Un Mariannu reiz apvainoja plaģiātismā, jo viņa otrajā kursā bija spējīga izmantot vārdu albeit. 

Laba daba rudenī.

Reiz kāda mana priekšniece norādīja, ka es nepareizi lietoju which un that. Un es vairs netieku no tā vaļā, ar joņojoša vilciena mērķtiecību labodama which uz that ik vietā, kur tas neatbilst viņas noteikumiem.

Tagad es zinu, ka tā gluži nav taisnība, ka arī which ir vieta teikumos, kuros papildinformācija, ko ievada šis saiklis, nav gluži izsviežama miskastē ar slaidu rokas vēzienu (respektīvi, nevajag, NEVAJAG obligāti to likt komatos kā nesvarīgu), bet turpinu tā darīt tik un tā par spīti tiem piemēru simtiem, kas gāžas pāri manām acīs, rokās paņemot oriģinālliteratūru.

Perhaps he was no more than they said he was: an oaf lucky enough to marry a woman who had once played duets with Sjogren. But if so, and his life, from now on, would never change, then, he realized, neither would he. He would remain frozen, preserved, at this moment – no, at the moment which nearly happened, which could have happened, last week. There was nothing in the world, nothing, wife, nor church, nor society could do, to prevent him from deciding that his heart would never move again.

(Julian Barnes. The Lemon Table.)

Lasu Hermaņa “Dienasgrāmatu” un izjūtu skaudību, ka man nav pieejas tam dzīves izpratnes līmenim, kurā ir viņš. Un tad viņš pēkšņi raksta, ka pats netiek dzīves vertikāles nākamajā līmenī.

Tātad es vēlos to, kas, kā man šķiet, ir Hermanim, lai gan viņam tā īstenībā nav. Pēkšņi pie durvīm klauvē Lakāns.

— Tas bija tiešām labs kliņģeris, 10/10 would ban
— BANG
— Wouldn't ban it for the world

Uztaisīju pogas prototipu div tagā.

Prieka asaras, lepnums, aplausi sev, esmu tātad programmētāja tagadiņās.

Vājprātīgs nogurums no apkārtējās mudžēšanas un mākslīgā apgaismojuma. Gribas tikai pastrādāt tumsā un klusumā.

Liekas, vislabāk mani raksturo tāda īpašība kā negausība. Nekad nav gana. Nekad.

Dažreiz liekas, ka Microsoft izdomāja Windows 10 tikai tāpēc, lai es pazaudētu visas nervu šūnas un iegādātos jaunu datoru. Nedarbojas faking ne-kas.

Start poga? Ha, aizmirsti.
Meklētājs? Nemaz neceri.
Atjauninājumi? Piedod, kaut kas nogāja šķērsām.
Antivīruss? Nestrādā jau gadu
VPN? Kļūda, inicializējot lietojumprogrammu.
Naktī restartēties? O, jā, to gan es varu!

Rozentāls, Džilindžers, baseins.

Tīri ok dzimšanas diena.

Pirmsizrāžu paziņojumu evolūcija.

No vienkārša lūguma izslēgt mobilos telefonus līdz divkāršam paziņojumam (ar aicinājumu pārliecināties, ka telefons patiešām ir izrubīts), kurā turklāt tiek minēts, ka arī vibrozvans un ekrāna apgaismojums ir traucēklis.

Šonakt nevarēju iemigt, jo galvā pilnā skaļumā The Vamps dziedāja I've been up all night, no sleep... Cik ironiski, ha.

Kā man ir apriebusies modernā interneta prakse Subscribe to read this article un To view this content, create an account first.

Nekas, NEKAS no tā, ko jūs rakstāt, nav tā vērts, lai es veiktu papildu darbības, lai varētu izlasīt nevērtīgu saturu. To var dabūt arī bez šādas jandelēšanās.

k thnkx bye

Jāatzīst, ka man patīk, kā smaržo smēķētāji, kas tik tikko izkūpinājuši kārtējo cigareti un sākuši košļāt piparmētru košļeni. Tāpat arī stiprā alkohola un piparmētru košļenes aromātu sajaukums.

Alus dvinga gan ir fuj, pē.

Sapratu, ka esmu veca un nemoderna brīdī, kad uzzināju, ka Instagram tēmturis vsco nav vis stilizēta krievu vārda vjso versija (mana krievu kolēģe mēdza izmantot #vscogood, kas manī iedēstīja ideju par iespējamo vārda nozīmi), bet gan mobilā lietotne smukbildīšu veidošanai.

Latvieši cūkām kaisa pērles, savukārt francūži dod ievārījumu. Skopuļi.

Ir konstanta vēlme pustumsā atrasties zem segas.

Emotikonu lietojums rakstveida saziņā ir centiens tajā ieviest kaut nedaudz neverbālās komunikācijas.

Vakarvakara sasniegums: izēdu veselu Ben & Jerry's saldējuma iepakojumu.

Šīrīta sasniegums: izlasīju vienu grāmatas nodaļu, noskrēju 13 km, nomazgājos, sakārtoju māju, aizgāju uz veikalu, tūlīt rakstīšu diktātu un gaidīšu ciemiņus.

Jo mazāk laika, jo vairāk laika.

It kā normāls cilvēks, bet tad aizeju uz Trakajām dienām pēc mandeļu piena un zemesriekstu sviesta, savukārt atgriežos ar pārtikas krājumiem atomkaram.

Godīgi? Gribas iet vēlreiz.

Ilze: — Mēs ar Gunu iesim uz makarūnu* meistarklasi!
Artūrs: — O, kad?
Guna: — Kaut kad novembrī.
Līga (Artūra sieva): — Artūr, tu arī gribi?
Artūrs: — Nu, jā, varētu kaut ko jaunu pārmaiņas pēc.
Guna: — Bet tu zini, ka mēs runājam par cepumiem, nevis pastu?
Artūrs: — Ā, tad neinteresē. Pilnīgi neinteresē.

* makaronu, mandeļcepumu, jā, jā, zinām, ka makaroni nav makarūni.

Gulēt vēsā istabā: forši.
Pamosties nosaluša deguna dēļ: neforši.

Pārtraucu sekot Happy whispers lapai un sajutos mazdrusciņ laimīgāka.

Oktobra favorīti, pt. I

1) Ķirbis + cepeškrāsns (protams, ka sākumā uzrakstīju cepeškrāns) = trakigarsigi.net.
2) codecademy.com – esmu sajūsmā.
3) Dīvāns viesistabā.

Viesistabas esamība ir maģiska.

Aplamības, pt. II

Diez vai jebkas, ko tirgojat, maksā nulle, komats, trīsdesmit piecus centus kilogramā. Nevajag rakstīt, ka cena ir 0,35 centi, ja tā ir 35 centi jeb 0,35 eiro.

Aizmirsi, kā franciski ir piecpadsmit?
Pofig, saki, ka skrien arī mīnus piecdesmit grādos, un izliecies, ka viss kārtībā.

Sapnis, ne piektdienas rīts: programmētājs izpilda visas manas vēlmes.

Aplamības, pt. I

— Šis jogurts ir baigi trekns, tur daudz cukura!

“Es nolieku savas vieglās dienas,” teica Guna un uz “Pakļaušanos” pirka biļetes 12. rindā, jo studenta atlaides vairs nav un 30 eiro par pirmo rindu maksāt negribas.

peanut nutter

Nedrīkst vairs pirkt zemesriekstu sviestu.

Dziļi sirdī (vai tomēr ne tik dziļi) esmu basic bitch, jo pumpkin spice frappuccino, kā izrādās, ir visnotaļ garšīgs dzēriens.