Lasu Hermaņa “Dienasgrāmatu” un izjūtu skaudību, ka man nav pieejas tam dzīves izpratnes līmenim, kurā ir viņš. Un tad viņš pēkšņi raksta, ka pats netiek dzīves vertikāles nākamajā līmenī.

Tātad es vēlos to, kas, kā man šķiet, ir Hermanim, lai gan viņam tā īstenībā nav. Pēkšņi pie durvīm klauvē Lakāns.