Sēžu darbā un nevaru saprast, kurš kolēģis-riebeklis atnesis uz darbu ābolmaizītes un paklusām tās leksē iekšā uz urrā, jo viss brīnišķīgi smaržo pēc āboliem.
Izrādās, tās nav nekādas vis ābolmaizes, bet manis apgrauztā serde, kuru izmetu miskastē, kas atrodas zem pašas galda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru