Kad iepriekšējā dienā kāda sieviete tev acu priekšā nocēlusi pēdējo kleitu un tu desmit minūtes snaiksties ap ģērbtuvēm, gaidīdama, ka viņai tā kleita nederēs un tu to varēsi savākt sev, bet kundze kā nerādās, tā nerādās, atmet visam ar roku un dodies mājās, lai gan esi izfantazējusi vismaz piecpadsmit scenāriju, kur tu tādā kleitā grozītos, bet nākamajā dienā izdomā vēlreiz uzmest aci tam pašam stendiņam un ieraugi, ka kleita joprojām IR un DER, un viss ir forši, tad rodas sajūta, ka Koelju tiešām apzvanījis visu pasauli un licis tai sadoties rokās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru