Mostamies 5.40, bet gulēt gribas tāpat. Kamēr kārtojam lietas (šorīt, šķiet, neprotam izkasīties klusiņām), austrietis jau sien zābakus un šmauc pa durvīm ārā. Es eju sadzīt rokā brokastis un iekurbulēju kafijas automātu, kam it kā jāieslēdzas sešos, bet tas nenotiek. Gaidu kafiju piecpadsmit minūtes (automāts ar lielo stikla krūzi, kas mums visiem bija deviņdesmitajos), šis aparāts šorīt pārbauda manu pacietību. Kārtējās baltmaizes tostermaizes, kārtējā zapte, shady kēksiņi un tā, tipiskas spāņu brokastis.
 |
| Par to, ka vēju modināt saule vientuļa rit. |
Izejam 6.30 (!!!), kas liekas tiiik vēlu. Un ārā ir silti! Man atkal kājas šorti. Soma šķiet aizdomīgi viegla, spazmoju, ka esmu aizmirsusi kaut ko alberģē, galvā pārskaitu mantas, kuras biju iepriekšējā vakarā visur izsvaidījusi, bet viss it kā ir. Varbūt beidzot pieradums iestājies?
 |
| X-veida kājas perfekti rēgojas. |
Pēc 10 km nonākam Hontanas un piestājam iedzert. Kafiju un tēju. Saimnieks ir baigais mārketinga guru, saka, ka esot labākā kafija visā camino. Netīri meli. Kaitina arī, ka UZŅĒMĒJI negrib, ka par sīkiem pirkumiem klienti norēķinātos ar karti. "You wanna pay 3 euros by card? Noooo, I'll pay more in commissions." Es atvainojos, es Rīgā pērku košļenes ar karti, ir 21. gs., nevis Viduslaiki.
 |
| Rīta čils. |
 |
| Ož gandrīz pēc pusceļa. |
Ejam pa celiņiem, atkal ir ainaviņas apkārt, šai plakankalnei nav ne vainas! Beidzot panākam austriešu džeku, viņam patīkams temps, tāpēc drusku pasoļoju blakus, bet tad aizdzenos uz priekšu, jo jākāpj kalnā un kalnā es gribu elsot, cik man pašai gribas daudz un skaļi, nevis censties izlikties, ka nav grūti un ka šī ir parasta pastaidziņa.
 |
| Galvenais ir tēlot, ka viss ir čiki. |
Ir tiešām karsti, un es saziežos ar SPF, jo čulgas nav manos plānos. Skatos uz saulespuķu lauku, virs kura gaiss vibrē.
 |
| Kontrastiņi. |
Man ieslēdzies sestais ātrums nezināmu iemeslu dēļ, soļojam kā zaldātiņi, kā robotiņi, kā elles mašīnas, viss notiek, ciku, caku, un mēs jau esam iesoļojuši citā provincē – Palencia.
 |
| R nav vārgulis. |
Vēl daži kilometri, un esam alberģē, (Albergue de Itero La Mochilla) kura ir ļoti aizdomīga (jāatzīst, te nav diez ko tīrs, bet ir īsti palagi un spilvendrānas, un es redzēju, ka tās arī mazgā), bet pulkstenis tikai 13.30 – īsta īsā diena!
 |
| Labāk par kojām? |
Kā jau ierasts, veikals ir ciet. To vērs vaļā piecos vakarā, jo kāpēc gan ne. Nekas, tepat ir bārs, dzeru aukstu alu, ēdu aukstu saldējumu, aaahhhh, to što nado!
Un tad es ieraugu tās... veikala vīnogas, kas karājas ķekaros man virs galvas. Lielas, apaļvēderainas, sulīgas, saldas, saulītes sasildītas, un neviens tās neēd, izņemot lapsenes. Man divreiz nav jāsaka: es ņemos cukāt iekšā šīs odziņas kā animālis, grābju saujām un stūķēju vaigos lipīgām plaukstām, visas lapsenes izgrūstu uz visām pusēm, MANAS VĪNOGAS, MANAS! Man nav miera, šis ir sapņa piepildījums!
 |
| Tā nav Maxima, tā ir realitāte! |
Ārā karstums kā uz pannas, nekāda lielā pastaidziņa nav iespējama, turklāt te nav ko redzēt (tikai sajust urīna smārdu, kas, iespējams, ir šī ciema vizītkarte). Rīt vispār sola +30 grādu, būs jāsoļo pa tukšiem laukiem, kas un kā tas notiks, es nezinu, bet esmu Skārleta, rītdiena būs rīt.
Piecos grūžam uz veikalu, kurš pārmaiņas pēc nav trīs kvadrātmetru liels, bet savus divdesmit vismaz! Un pēkšņi latviešu valoda! Tas nav R, kas kaut ko bubina, tas ir cits cilvēks! Lita ar vīru soļo no 23. augusta, atpakaļbiļetes nopirkuši 29. septembrim, tā ka var čilot un neiespringt. Viņa pērk šokolādi un saldējumu, izskatās priecīga.
Mēs arī iegādājamies dažādas preces vakariņām (ceļinieku vakariņas vairs negribas pasūtīt, atkal iedos kādas samazgas, lai gan te ēdienkartē teorētiski bija falafels) un brokastīm, izliekam visu uz galda, virtuvē tiekam pie dakšām un šķīvja (no kuriem pirms tam tiek noberzta netīrumu kārta, iespējams, arī motoreļļa, bet neesmu droša, ka nesaķeršu holēru) un ēdam kā lopi. Burtiski. Es tiešām jūtos kā bezpajumtniece, kas pa taisno no konservu kārbas kleksē iekšā lēcas, klāt piekož maizi ar sieru un ar dakšu no šķīvja ņem vīnogas. Īsts elegances iemiesojums. Bet man gribas ēst. Un man vienalga. Nejūtu nekādu sātu. Vienkārši gribas bindžot, gribas ēst un ēst, un ēst. Varbūt vajadzēja paēst pusdienas?
2 komentāri:
Hehe, par tām kartēm piekrītu - es arī pērku katru sīkumu ar karti, jo man ir izdevīgi pie pašreizējieem bankas nosacījumiem turēt kontā naudu. It kā neviens Latvijā nav piesējies, tikai pirms kāda gada vai 2 kad pirku kalendāru nākajam gadam, tad gan kaut ko noteica, ka maza summa. Bet pārdeva tāpat. Vispār es bišķi papētīju tirgotāju izmaksas maksājot ar karti. Un joks ir tāds, ka izrādās, ka tā summa, kas viņiem jāmaksā bankai nav nemaz visiem tirgotājiem vienāda. Ar katru tiek slēgts individuāls līgums. Manuprāt, diezgan negodīgi. No otras puses - maksājumi ar kartēm man nepatīk no tāda viedokļa, ka faktiski tā ir totāla izsekošana. Var sekot līdzi cilvēkam pēc viņa pirkumiem. Bet nu pof** - kā jau teicu, kamēr man banka piedāvā izdevīgus nosacījumus, lai jau iet.
Par tiem spāņu veikaliem, ka visu laiku ir ciet - mjā... es tikai domāju, ka kaut kā jau viņi izdzīvo gadsimtiem piekopjot šādu sistēmu. Un nav jau tā, ka pašreiz būtu tas septembrī jādara tāpēc, ka ir tāds karstums, ka nav kur likties. Liekas, ka viņi vienkārši ir pieraduši un, ka varētu būt savādāk nemaz negrib dzirdēt.
Būtu baigi interesanti zināt, kā būs izmainījies tavs svars pēc lielā pārgājiena. Es ceru, ka pirms brauciena nosvēries? :)
Man vienkārši sāk izsīkt skaidrās naudas apjomi, tāpēc gribētos maksāt ar karti, kur vien iespējams, jo, ņemot naudu bankomātā, komisijas būs jāmaksa man. :D
Nē, nesvēros gan, lieku cerības uz džinsiem, ka tie parādīs, kas ar mani noticis! Pie šādas rīšanas jau diez vai jebkas labs!
Ierakstīt komentāru