Santjago ceļš. 20. diena. Triacastela – Ferreiros // 31,8 km

Īsi pēc deviņiem eju gulēt, bet naktī vairākkārt pamostos, paskatos pulkstenī, pagriežos uz otriem sāniem ar nelielām sāpēm kājà un snaužu tālāk. Modinātāja zvans pārtrauc rīta sapni par manu ķirškrāsas Audi (gribas kaut vai pasēdēt mašīnā un ieslēgt rādžiņu), kurā ieperinājusies čūska, kas gan tiek veikli izlaista no automašīnas pie pārējām čūskiņām, kuras lokās pa ceļu. Varbūt man jāmācās šņācmēle?

Brokastīs atkal maize ar siltu sieru, jo ledusskapja alberģē nav, tā ka siers tusējis istabā visu cauru nakti. Un vakardienas čipsi tonusam. Gribu auzu putru ar zemesriekstu sviestu un lielajām mellenēm! Man liekas, ka mani drīz varēs spīdzināt, liekot ēst maizi, valsti nodošu viens un divi.

6.30 pametam savu kuģi. Ciema galā ceļš sadalās, piedāvādams izmest līkumu gar klosteri (+8 km) vai to nedarīt. Vai to nedarīt, lūdzu, kāpēc iet, ja var neiet. Uzreiz gan iekļūstam nokrišņu zonā. Līst. Daudz. Lietusmētelis ātri vien padodas, jūtu slapjumu plūstam pār rokām. Savelku kapuci maksimāli cieši, uzvelku cimdus, cenšos soļot, cik nu ātri kājas ļaujas. Un tad sākam kāpt, kas ir slikts joks, jo jāstumjas augšā pa slapjiem akmeņiem, dubļiem un, visticamāk, visādām kakiņām. Ceru, ka saprotat, ka ir septiņi no rīta, tātad akla tumsa, un mums ir viens pieres lukturis, ko lepni nesu es. Vairs arī nav baigi smieklīgi, jo lietus nerimst jau stundu, bet mēs ejam tik cauri ciemiem, kas principā ir kūtis ar nosaukumiem, t.i., tur nekā nav. Vienā nekurienē gan uzrodas donativo atpūtas stūrītis, bet tas nav slēgtās telpās + tur nav kafijas, tāpēc nenobāzējamies netīrajos dīvānos.

Laipni lūgti atpūsties!

Furela ciemā ieraugam zīmi, ka bārs ir vaļā, es sapriecājos kā pirms tortes ēšanas, ejam tos 50 metrus, bet bārs ir tik ļoti ciet, ka pat restes durvīm priekšā. Cerība izgaist kā "Nāves ēnā".

Īsti nav vēlmes dzīvot, nav laika pat domāt par sapampušo kāju, viss ir slapjš, rokas, kājas, seja, botas, šorti, varētu mierīgi apčurāties un to pat nepamanīt, tikai īsu siltuma uzplaiksnījumu (kas varbūt nemaz nebūtu tik slikti). Baidos, ka arī mans džemperis, kuru aizbāzu aiz somas pārvalka, būs cietis, tātad pazudīs vienīgā iespēja sasildīties. Un ko tad? Neko, protams.

Un tad pēkšņi pēc divu stundu gājiena dramatiskā filmas pavērsienā Pintin ciemā iznirst "Casa Ines"! Atvērta! INESĪTE! Beigās gan tā ir nevis "Casa Ines", bet "Casa Cines", manuprāt, dizaineris pelnījis pa kaklu, bet tas tā.

Ieraugot šo, jūtos kā Roza no "Titānika", jo esmu glābta.

Omlete, kafija! Pirmā omlete visā camino, kuru pasniedz bez maizes komplektā, pirmā kafija bez kaut kā garšīga klāt (es esmu Pavlova suns, es esmu Ekziperī pasakas (?) varonis, esmu pieradināta), bet arī to es piedodu. Pirksti tā nosaluši, ka īsti nekustas, no cimdiem izgriežu ūdeni tieši uz grīdas, 3G vietā redzu GPRS, fonā dzied gaiļi, bet es esmu puslīdz siltumā, man viss vienalga.

Tā negribas nekur iet, turklāt ir tik salīgi, ka dzeram otro kārtu un paņemam arī pa šokolādes bulciņai. Nav tā, ka gribas ēst, bet rodas falša cerība, ka tas palīdzēs sasilt.

Lolitas Neimanes ļaunākais murgs.

Kafejnīcā viens pēc otra nāk slapji pilgrimi (īpašnieks droši vien aizrautībā berzē rokas par šo plašķu koloniju), visi izskatās nožēlojami, sajūsmā nav neviens. Mēs nosēžam gandrīz stundu, jo drīzāk iešausim sev pēdā nekā iesim lietū.

Kad nu beidzot izkuļamies no Cineses mājas, lietus ir mitējies, bet salst. Lai visu padarītu interesantāku, sākas kārtējā nogāze. Skrienam lejā? Skrienam! Iespēja mazliet sasilt, turklāt tādu slīpumu pieveikt skriešus ir kudi vieglāk.

Un tad, un tad... Es ieraugu savu ēnu! Ko nozīmē ēna, ja neskaita to, ka neesmu ragana? Pareizi, sāk spīdēt saule! Drēbes žūst, kauli atkūst, atkal viss ir labi!

Ieveļamies Sarria, kur it kā daudzi sākot savu ceļu, jo tie ir +/- pēdējie 100 km līdz Santjago (115 km īstenībā, būsim precīzi), un jānoiet vismaz simtiņš, lai varētu galā dabūt kādu tur papīrīti.

Ir!

Baznīcā, kur infopunkts un zīmoga dabūšanas vieta, mums priekšā ir aziātu grupa, nevienam somas nav, visi sausi, smaidīgi, taisa selfijus, bauda dzīvi. Es, būdama heitere, domāju, kā nekļūt par to cilvēku, kas viņus grib izsmiet (drīzāk kā apslāpēt tās domiņas). Ne mana cūka, ne mana druva taču, bet, protams, ka viss automātiski liekas negodīgi, jo viņi taču nav 20 dienas kulstījušies cauri Spānijai. Pa ceļam šur tur manāmi tādi eksemplāri, kurus lielākoties nodod baltās kājas (nav īpašā iedeguma), ļoti tīrie apavi, perfekti jaunās somas un absolūti čilīgais temps, bet nav tā, ka viņu te būtu miljoniem. Vispār nav tik daudz cilvēku, cik es biju gaidījusi pēc lasītā. To gan arī kanādieši teica – 2013. gadā esot bijusi melnā sotņa, bet šogad paplucis tas cilvēku daudzums.

Mēs turpinām iet. Sazvanu alberģi, jo gribas tomēr zināt, ka nenāksies gulēt pie govīm kūtī, sieviete prasa, kur esam un kad būsim (kur viņš mācās un kad beigs). Atbildu, ka pametam Sarria, uz ko viņa iebilst, ka tad jau mēs līdz četriem nemaz neatvilksimies, lai noteikti zvanām, ja kavēsimies. Kundzīt, ir pusviens, mums jānoiet kādi 12 km, nomierinies taču!

Šie 12 km ir garlaicīgi kā "Mērnieku laiki" 16 gadu vecumā, notiek nekas, skati arī nekādi, gribas būt galā. Vēsture gan atkārtojas, un es atkal ieraugu ēzeli ar tādu šlongu, ka drusku apstulbstu, bet man jau šāda atmiņa ir no bērnības.

Tā nav Latvija, kaut gan varētu būt.

Kādu kilometru pirms galamērķa gozējas zīme, kas vēsta, ka par ziedojumiem var kaut ko paēst. Ēdiena vārds mums ir kā bullim sarkanā lupata, un mēs uzņemam taisnu kursu galda virzienā. Tur ir kēkss un virtuļi, siers, ābolu želeja un augļi, kas tā vien gaida, lai mēs tos apēstu (they were asking for it!). Domāts, darīts, ēdam šos gardumus un iegrabinām dažus eiro ziedojumu kārbiņā.

Kad, lūdzu, šādi našķu galdi tiks ieviesti Rīgas centrā?

Nonākam savā ciemā Ferreiros (R saka, ka mums tad jāiet vēlreiz uz ziedojumu galdu paēst vairāk), kur, šķiet, ir divas ēkas – bārs un alberģe (Casa Cruceiro). Toties glīta ainava no loga paveras, tikai lodziņi gan kā Puškina ielā pavasarī, prasās pēc pšš-pšš un čīk-čīk-čīk. Veikala te nav, virtuves te nav, bet tas viss ir meloči žizņi.

Tās nav tapetes, tie ir logi!

Nāk riktīgs lūziens, bet pusstundas laikā tā arī neizdodas iemigt, jo divas spāņu seniores čaukstina maisus un čalo kā ūdenskritumi. Kad šīs bābenes beidzot pamet guļamistabu, savas pārrunas sāk norvēģu pāris. Trūkst vēl tikai mūzikas skaļruņos. Kaimiņieņu bagāža arī liekas pareiza pārgājienam, īpaši tie čemodāni, noteikti izcili ērti vilkt pa akmeņiem (jau esmu heitere).

Nest savas mantas? To taču dara tikai lūzeri!

Atstāju R guļam un eju medīt vakariņas. Kas man cits atliek – 10 eiro "pilgrim menu" it is. Man iedod pusizdzertu vīna pudeli (gan jau tas ir stikla pudelē ieliets vīns no plastmasas pudeles, es CERU) trīs maizes šķēles, un es gaidu savus izsmalcinātos ēdienus. Atkal paņemu divus "stārterus", jo pamatēdiens bez gaļas/zivīm Spānijā nav iedomājams. Blakus sēž norvēģis un smēķē bez apstājas, noteikti te viņam cigaretes liekas lētas, tāpēc var smoļīt non-stop. Viņš saka, ka es daudz ēdu. Fuck you too!

Es tikai drusciņ!

Mans ķermenis ir noguris. Ļoti. Gribas nogulēt 20 stundas no vietas. Un tad iziet paskriet. Un tad baltu dvieli, pūkainu halātu, segu un televizoru. Paldies! #GunaMīlKomfortu

Sameloju par tām divām ēkām. Ir vēl viens bārs un baznīca. Redzu, kā vīrietis atbrauc uz bāru ar traktoru.

Deivids Haselhofs nervozi pīpē.

Lai būtu kā būdams, vēl tikai 100 km jānomoka. Trīs vai četras dienas. Bet mājās jālido tikai 22. septembrī, drusku par ātru esam špagojuši. Ko tu overačīverim padarīsi.

Paņemam pa simtiņam?