Santjago ceļš. Diena pēc.

Viesnīcā sienas, šķiet, ir veidotas no oblātām, jo var dzirdēt ik sīkāko troksni. Ir arī tik daudz segu, palagu un spilvenu, ka neko nevar saprast, tāpēc grūti gulēt (jā, reizēm čīkstošā divstāvu gultā miegs ir labāks, neticami). Ap 4.30 sāk gāzt lietus, mans sajūsmas līmenis par šo faktu ir visnotaļ zems. Jāceļas kā sliņķiem – tikai 6.45, lai savāktu to miskasti, ko esam radījuši savā romantiskajā numurā, un dotos atpakaļ uz Santjago.

Pulksten 7.30 ārā ir akla tumsa. Autobuss tikai 8.20, bet pieturā jau pulcējas cilvēki. Tas gan mūs neattur no kafejnīcas apmeklējuma pirms ceļa, kas, kā baumo, esot trīs stundas ilgs. Nopērku sev kafiju, ko pirmo reizi visā ceļojuma vēsturē neizdzeru līdz galam. Tā ir tik pienīga, ka nav tā vērta, un nav jau tā, ka man vairs vajag to enerģiju, ko sniegtu šis visnotaļ nebaudāmais dzēriens.

Pievienojamies cilvēku pūlim, kas gaida atpestīšanu, t.i., autobusu. Gribas teikt kā Nika Keiva grāmatas tulkojumā – lietus mīž (un tikai tagad es saprotu, ka tas tomēr nav labākais "pissing rain" tulkojums). Stāvam bezformīgā rindā kā tādi lopi, kad piebrauc autobuss, visi ar elkoņiem cenšas iegrūsties tajā iekšā. Izdzīvo stiprākais, vai ne?

Transports pamet pieturu ar 15 minūšu nokavēšanos, bet mēs vismaz esam tajā iekšā, nevis dirnam aiz borta, jo liekas, ka dažiem vietas nepietika.

Es priecājos, ka man nav jāiet. Šodien es negribētu iet. Atkal tīties lietus jakā, samirkt, izmirkt, neredzēt ceļa galu, nu, nē, vairs ne. Es sēžu pa pusei komfortablā autobusā, pēc 90 km būšu Santjago, pēcpusdienā iziešu pastaigā pa pilsētu, ja nelīs, turklāt BEZ SOMAS. Būs čil. Vīrietim, kas ļoti uzstājīgi spraucās iekšā autobusā, stumdams malā visus pārējos, un ir ieņēmis vietu pie vienīgā "galdiņa", no lūkas konstanti virsū pil ūdens. Karma is a bitch.

Neticamā kārtā pēc stundas un četrdesmit minūtēm esam klāt. Mugursoma ir pilnīgi slapja, bet vismaz Santjago nelīst. Aizkātojam līdz pansijai, jo gribam atstāt tur mugursomas, R ar īpašnieci "runā" pa telefonu, bet viņa tikai atkārto, ka esam piezvanījuši pansijai un nesaprot, ko vēlamies mēs. Beigās gan atver durtiņas, kad 15x ir dzirdējusi vārdu "mochila".

Wasssuuuuuppp?

Jau pulksten vienpadsmitos esam katedrālē, mise plānojas tikai divpadsmitos, bet viss diezgan pilns, vajag tikai stundiņu pagaidīt, vai, cik jauki! Fak, izlasu, ka mise būs spāniski. Ja to vīraku netirinās virs mūsu galvām, tad jau vispār jēgas nekādas. Īstais laiks palūgties?

Pēc 50 minūšu dievkalpojuma, kurā es neko nesaprotu, jo šie rituāli man ir sveši un neizprotami, turklāt viss ir spāniski, tiek iekurbulēts botafumeiro, kura dēļ mēs tur laikam sēžam. Reliģiskās atskārsmes vietā jūtu dziļas šausmas - ja nu tas milzu vīraka trauks notrūkst no virves un gāžas kādam virsū taisnā trāpījumā? Katastrofa gan izpaliek.

Edgars Alans Po būtu varējis uzrakstīt kādu stāstu par šo.

Oficiālajā veikalā gribu iegādāties glītu auduma maisiņu, bet 15 eiro par tādu prieku liekas mērens reketierisms, tāpēc savu naudu paturu sev. Labāk paēst vēl kādu omletīti. Atnes arī neprasītu maizi, kuru vienkārši beigās pieskaita rēķinam. Re, cik tas vienkārši!

Iečekojamies savā pansijā, joprojām smidzina, apēdam pēdējo "Nutellu", skatāmies "Draugus" spāniski, ir slinkums kustēties, bet it kā gribas "Camino" džemperi (spoiler alert: nekādu džemperi nenopērku).

Ložņājam pa suvenīru veikaliem, bet  visur ir vieni vienīgi krāmi, svētās šausmas. Iegūglēju labākos suvenīru veikalus Santjago, un rezultāts ir tāds, ka 2,5 km attālumā no mums ir "Primark"! Kā var neiet uz "Primark", nevar, ir jāiet, izmantojot "Baltā kalna" filozofiju.

Labi gan, ka man nav vietas somā, tāpēc nevar sajukt prātā un pirkt lietas, ko man nevajag, bet sliktas kvalitātes auduma maisiņu par diviem eiro un dažus zeķu pārus gan sev neatsaku, jo #treatyoself. Galvenais, ka sasmaržojos ar īpašo "Primark" parfīmu. Rīt tomēr divi lidojumi, bet jāvelk tas pats džemperis. Gan jau arī lidostā saliešos ar smaržiņām, blakussēdētāji, saturieties.

Ieejam pēdējo reizi pārtikas veikalā. Nav tā, ka baigi gribas ēst, jo šodien nostaigāti vien kādi 15 km. Pēdējā dienā man uzsmaida veiksme – vegāniska empanada! Atgriežos pansijā un atkožu TV – nomainu valodu un skatos "The Middle" angliski, saprotu, ka man tomēr ir pietrūkusi šī 21. gadsimta sērga, šī smadzeņu inde.

Man gan ir cita problēma. Kā pārstāt aprakstīt savu ikdienu, kad tajā vairs nekas nenotiek? Es labošos, apsolu (vēl tikai vienu!).

Lai nu kā, rīt beidzot, beidzot būšu Latvijā (jāsaka, ka piecas stundas lidostā mani satrauc vairāk par 900 km kājām), klausīšos "Vālodzīti" un beidzot vairs nedzirdēšu ¡Hola! uz katra stūra. Jāsāk meklēt darbu. Laipni lūdzu man kaut ko piedāvāt!

Viss, eju paskatīties, kā šī pilsētele izskatās vakarpusē, kājas prasa, lai tās izved laukā! Paldies, ka bijāt ar mani šajā garajā ceļā, paldies par komentāriem, žēl, ka visus akronīmus nespēju atkost, bet būtu forši kādreiz saskrieties uz kādu café con leche! :)

Saulriets kā ķirsītis uz tortes.

Pēdējā iespēja ēst lopiskas porcijas.