Drusciņ izgāju pagrābt lapas, drusciņ uzberzu mazu tulzniņu uz plaukstas. Biju noilgojusies. Jūtos gandrīz kā Artūrs Skrastiņš "Tobago" (vai Mārcis Maņjakovs, ja runājam par atjaunoto iestudējumu).
Dieviņ, dod jel kādu sērsnu,
Kur sagriezt man rokas,
Tā, lai asinis nopil uz sniega,
Tā, lai asaras sasalst uz vaiga,
Tā, lai ieraugu pats savu elpu,
Tā, lai jūtu – patiesi es dzīvs!
4 komentāri:
Ātrumā izlasīju "Drusciņ izgāju paknābāt lapas" :D
Un uzreiz nodomāju - vai tad ir tik traki, ka nav ko ēst jau.
V.
Es drusku sasmējos!
Mani mulsina tas paraksts V. Visu laiku domāju, vai tas ir V. no senas pagātnes vai cits V. :D
Laikam jāapbēdina. Dzīvē Tevi nepazīstu. Protams, nav izslēgts, ka esam viens otram garām pagājuši pa ielu vai tamlīdzīgi. Ikdienā tusēju pa Rīgu (strādāju). Kā pilsēta Rīga man gan īsti nepatīk neskatoties uz pakalpojumu pieejamību un daudzumu. Pārāk liela kņada.
V. ir saīsinājums no mana vārda, kas ir Valdis.
Man ir 37 gadi. Tagad par mani Tu jau zini daudz :)
Jā, ir man arī blogs (izveidots jau tad, kad modernie facebook tipa cilvēki vēl gulēja ratiņos un zīda sosku :), kur šad un tad kaut ko ierakstu, bet neesmu to tiem modernajiem (jaunajiem) cilvēkiem, kas alkst liekas popularitātes un virtuālus "laikus" (like). Līdz ar to norādi uz blogu nepievienoju.
V.
Labdien, Valdi, priecājos iepazīties!
Par sosku gan man būs tevi jāapbēdina – lai kā vecāki censtos, viņiem neizdevās mani ar to "sadrauzināt". :)
Ierakstīt komentāru