Man kā strādājošam cilvēkam vienmēr tik sapņaina likās iespēja darba dienas (un darbdienas) vidū aiziet uz kādu kafejnīcu vienkārši palasīt grāmatu; tas bija nesasniedzams mērķis diezgan acīmredzamu iemeslu dēļ (nē, sestdienā lasīt grāmatu kofīšopā nav tas pats).
Tagad, kad varu to darīt kaut katru dienu, kārtējo reizi izrādās, ka tas nav vis tik sapņaini. Gribas kurnēt un aizdomu pilnām acīm nopētīt pārējos apmeklētājus, vienlaikus nodomājot, ka viņi, laimīgie riebekļi, ir izrāvušies no darba dunas uz vienu dienu un izbauda šo pasākumu tūkstoškārt vairāk par mani, kam visas dienas nu ir patapinātas pēc viena parauga.
1 komentārs:
Tā viš i: āboļi kaimiņa dārzā vienmēr šķiet gardāki, kamēr nenogaršo
Ierakstīt komentāru