Vienugad es Vecgada dienu pavadīju ar The Perks of Being a Wallflower rokās, biju nopuņķojusies līdz ārprātam un pārāk daudz reižu noklausījusies, iespējams, depresīvāko dziesmu pasaulē (Asleep no The Smiths), līdz ar to prāts uz jestrībām it nemaz nenesās.
Šogad es atkal, šķiet, būšu iekāpusi tajā pašā peļķē, uzkāpusi tam pašam grābeklim un guvusi pierādījumus, ka zibens vienā vietā sper gan arī otrreiz. Sieviete dzintarā nav vis nekāds romāns par fosilijām, ja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru