Godīgi sakot, ļoti reti teātrī izdodas noķert to sajūtu, kad liekas, ka es skatos īstenību, nevis iestudējumu. Nu, tā, ka ir pilnīga pārliecība, ka šī nav izrāde, ka tas tikpat labi var būt no dzīves izrauts gabaliņš. Pirmais šāds fīlings man bija Nacionālā teātra "Kaijā". Igors Šelegovskis visu izdarīja tā, ka man nebija, ko piebilst.
Vakar to piedzīvoju otru reizi: Marija Bērziņa izrādē "Mollija saka jā!" nebija vis nekāda Marija Bērziņa Mollijas lomā, viņa bija Mollija Blūma. Aprāvās pusvārdā, smējās, raudāja, filozofēja, dziedāja, pārdzīvoja – skaties un priecājies! Neticami!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru