Kad pirms mazliet vairāk nekā gada stiepu sevi pāri Spānijai, iespējams, simt reižu dienā nodomāju, ka vairs es tālākus gabalus par maršrutu gulta–vannas istaba–virtuve kājām nemērošu nekad un nemūžam, nafig vispār cilvēkam vajag kājas, lūdzu, vediet mani kā Ēģiptes faraonu it visur. (Šeit es smalkjūtīgi noklusēju, ka uz darbu kājām tiešām vairs neeju un mēdzu braukt ar auto uz sporta klubu, kas nu galīgi neatrodas 10 km attālumā no mājas.)
Bet ir tāda brīnišķīga fīča kā retrospekcija, kas liek domāt, ka baltmaize brokastīs, pusdienās un vakariņās ir nevis ļauns murgs, bet gandrīz vai sapņa piepildījums, ka mosties piecos trīsdemit no rīta divstāvu gultas otrajā stāvā un kaut kā pa tumsu iztaustīties no istabas ir pat diezgan azartiski, nevis potenciāla iespēja nolauzt kaklu, tikt pie blusām un zaudēt veselo saprātu bezmiega dēļ.
Jo tālākā pagātnē palika septembris, jo vairāk likās, ka varētu taču vēl kaut kur pastaigāt, bija taču tiiiik fooooorši (ja, Guna, tiešām, ja, ja, nedaudz kaut ko nefantazē?). Nu, re, un Paulu Koelju pielika savu pirkstu, visa pasaule sadevās rokās, un Ilze pavisam nejauši (par laimi vai nelaimi sev) ieminējās, ka gribētos to West Highland Way atkal noiet, un es kaut kā pamanījos uzprasīties līdzi, sak', vai tad es sliktāka, vai tad es nevaru? Turklāt tie taču tikai 150 km un kāpiens Ben Nevis, dzīves sīkums!
Tā nu vasaras vidū attapāmies ar lidmašīnas biļetēm kabatā un domām, ka šis piedzīvojums vēl ir gaismas gada attālumā, vēl var neiespringt. Vot, septembrī gan varēs iespringt: sākšu trenēties nest smagu somu, lai pleci pierastu, lai nebūtu kā Spānijā, kad somu nopirku divas dienas pirms došanās ceļā un par to pirmās desmit dienas gaudoju vai ik sekundi (kad negaudoju, ka a) viss besī, b) sāp kājas, c) karsti, d) gribu mājās). Soma visu septembri vizinājās automašīnas bagāžniekā, cītīgi krādama kilometrus, diemžēl ne manos plecos. Ups!
Šis nebūs vis nekāds svētceļojums, bet drīzāk premium klases pārgājiens (#yolo). Jā, visticamāk, līs lietus kā pa Jāņiem (#wethighlandway), tā ka jāsamierinās, ka lietus bikses būs jāvelk, lai cik tizli tās izskatītos, iespējams, būs auksti (lai gan laika prognozes stāsta, ka būs +15 grādu, līdz ar to man, visticamāk, pietrūks t-kreklu & es sevi gānīšu, ka to vietā esmu paņēmusi merino vilnas termoveļu), pavisam noteikti es ņaudēšu biežāk nekā marta kaķis.
BET dienā būs jāiet tikai 20–30 km (un tikai 7 + 1 dienu!), Ilze nav R., kuru apstādināt var tikai svina siena, ir rezervētas visas smalkās naktsmājas (diapazonā no bunk beds līdz viesnīcai ar SPA), līdz ar to scenārijs netīšām-nonākam-galamērķī-divas-dienas-agrāk tiek izslēgts, turklāt dvieļu un dušas želejas esamība nešķitīs kā dzīves augstākais punkts, par ko jāsūta pateicības vēstules pāvestam. Iespējams, etiķa čipsi būs jaunā baltmaize, iespējams, patērētais viskija daudzums pārsniegs jebkuras normas robežas, iespējams, pēdas būs vienās tulznās (Zooparka ietirgotās botas tomēr palika pasaules malā, jāizlīdzas ar Kolkai–Dubultiem pirktajiem apaviem (jā, šim pārgājienam es pieteicos trīs reizes un trīs reizes arī slimoju ar angīnu tā laikā)), iespējams, es pusi ceļa nobraukšu autobusā, jo lol nau werc. Bet man tiešām ļoti gribas tur būt. Esmu izstalkojusi visu Instagram tēmturi #westhighlandway un vēlos redzēt visas varavīksnes, VISAS.
Somā ir samestas mantas pēc nejaušības principa, es atkal nezinu, kas jāņem līdzi (galvenais, protams, ir kondicionieris un lūpene, kur tad bez tās), satraucos, ka ar četriem pāriem zeķu nepietiks, varēšu uz muguras stiept pusi iedzīves (brīnums, ka blenderis nav ietrāpījis kādā kabatā) un gārgt, kāpjot kalnā. Redzēs! Gan jau būs forši. Ja ne mirklī, tad retrospektīvi – pavisam noteikti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru