Aizspriedumainība

Atzīšanās sev, ka tavs prāts tomēr nav tik atvērts, lai klusībā (un reizēm (bieži) arī skaļi) nenosodītu cilvēkus, kas rīkojas pretstatā tavām iedomām, kā cilvēkiem vajadzētu rīkoties, uzvesties un domāt (t.i., tā, kā dari tu, jo tu jau visu dari perfekti un pareizi, protams), jau ir puse uzvaras? Pat ja skaidrs, ka pie otras uzvaras puses, visticamāk, netiksi nekad.