Pašizolācija, pt. XVIII

Vakaros man dažreiz iet ciet, un es trakoju. Es vienlaikus esmu savā ķermenī un redzu sevi no malas, ka esmu astoņus gadus vecs bērns, kas nemāk apstāties, kam nepastāv robežas, kas grib ārdīties vēl un vēl, lai gan sen jau skaidrs, ka jānomierinās, jāsagrupējas, pietiek, ka tā vairs nav forša spēle. Un pat tad, kad es galvā dzirdu mammas un tēta vārdus, ka šāda dullošanās beigsies ar asarām (vēl tas var beigties ar lauztu kāju kā 6. klasē), es turpinu grimt savā trakumā, uzkurinu sevi vēl vairāk, biedēju sevi, biedēju citus.