Pēc vakariņām esmu tiiiik nogurusi, ka pat neapēdu nopirktos čipšus (!!!). Mēģinu palasīt grāmatiņu, bet acis šilierējas, tāpēc īsi pēc deviņiem jau miegu ciet. Pa nakti tiešām guļu zvaigznītē un daudz plosos un grozos. Kaut ko murgoju par darbu (žēl, ka darbs vēl nav ārā no sistēmas) un noguļu līdz 6:30. Kad pamostos, agonizēju, ko darīt šodien, cik iet, vai iet, kā iet. Varētu sarakstīt (ļoti īsu) grāmatu par sevis sastresināšanu.
Brokastis ir ļoti labas – omlete ar dārzeņiem un augļi, kas pārmaiņas pēc nav āboli. Saimniece jautā par dienas plāniem, un tajā mirklī es paprasos, vai varētu dabūt taksi līdz Blackwater Bridge. Tas nozīmē izlaist divus posmus (13 km) un noiet atlikušos 15 km. Draudzenes gan ir apņēmības pilnas iet. It kā bieži esmu mazohiste, bet šodien sevis žēl. Mans 8 gadus senais snovborda celis liekas nedaudz shady (šeit cenšos izklausīties baigi atlētiska), un potīte joprojām nav 100% formā, tāpēc negribas riskēt un palikt kalnā.
Vai jūtos vainīga un kā lūzere? Jā. Vai man vajag šādu pieredzi, lai sev lieku reizi pateiktu, ka ir ok apstāties? Arī jā.
Taksis ir minivens, un priekšā man jau ir vismaz divi pāri gājēju, ar kuriem esam mainījušies visas iepriekšējās dienas no pašiem pirmajiem kilometriem. Arī viņi plāno izlaist pirmos posmus. Rāpjos iekšā auto, un ceļš var sākties! 20 minūtes vēlāk tiekam izlaisti pie tilta, un 10:15 uzsāku gājienu.
Taka ved pa ļoti jauku mežu, un gandrīz pie kājām skalojas upe. Es eju pa to (taku, nevis upi) un sevi žēloju (jo, protams, kāds mani spieda iet pārgājienā), kas ir lielisks laika īsināšanas veids. Ir laba diena vienatnei un mierīgai pastaidziņai.
Pēc ~7 km nonāku pirmā posma galā. Apsēžos pie nefunkcionējošas baznīcas, apēdu banānu un apskatos Google Maps, ka galamērķis tik 7,7 km attālumā. Lieliski! Ceļš strauji nogriežas pa kreisi, un sākas nebeidzams asfalta ceļš. Vilkdama kājas, tipinu pa to, kamēr ausīs skan pēdējā the Office podkāsta sērija. Paskatos kartē, ka šis ceļš mani nevis ved uz priekšu, bet gan trijstūrītī uz augšu. Njā, kāpēc gan taisīt īsāku ceļu, ja var uztaisīt garāku! Iedama atkal domāju par darbu, pašas dīkdienība neliek mieru.
Man ļoti patīk aiztikt visus augus, kas zaļo gar žogiem un ceļa malām, taču vienā mirklī attopos satveram nātri. Nu pizģec, nu! Turklāt apnicis jau iet pa to asfaltu, šī nav ASFALTA TAKA, johaidī! Savu lēmumu izlaist divus posmus gan nenožēloju un priecājos, ka nav vairs nemaz baigi tālu.
Es eju un eju, un eju, un eju. Paskatos kartē, un mans galamērķis tagad ir tālāk nekā pirms stundas. Koaaa? Kas notiek? Notiek tas, ka es arvien attālinos no šosejas un tieku dzīta kaut kādā ellē. Tomēr notiek arī kaut kas labs. Beidzas asfalts! Manas pēdas deg, tāpēc kāpiens pa mazliet aizdirstu (burtiski) pļavu ir lieliska pārmaiņa. Nav tā, ka gribas mērcēt kājas, bet cita risinājuma te nav. Apskatos, ka aiz muguras jau 14 km, bet neesmu ne kripatu tuvāk naktsmājām. Šai bija jābūt 15 km pastaigai!!!
Man priekšā ir nebeidzama dubļu pļava, un es nesaprotu, kādā fakin veidā var dabūt tādus dubļus. Nav tā, ka man nav spēka (un šis ir labāk par asfaltu), bet reālas dusmas. 16 km, un es neesmu gultā pie televizora. Nav pat tā, ka gribas iečekot skatiņus un priecāties, jo nu nav godīgi!!! Pie 19 noietiem kilometriem atkal izeju uz asfalta. Te ir pilsēta! Slēdzu iekšā mūziku un saprotu, ka man jākustina kājas ritmā, citādi gājiens aizņems bezgalību. Šis ir tāds kā veltījums Aigaram Fadejevam, un es pēkšņi ieraugu veikalu. Lai nu kam, bet pārtikas veikalam man vienmēr būs spēks. Vairs ne kājas sāp, ne grūti, jāizvēlas preces un produkti, mmmm.
No veikala līdz naktsmājām tikai 10 minūšu gājiens, kam sekoju līdzi Google Maps. Beidzot redzu arī, ka es kaut kam tuvojos, nevis attālinos. 15:35 ierodos istabiņā, aiz muguras 21 km (bet vismaz ne 35, kā tas būs Ilzei un Līvai). Steidzos mazgāties, taču siltu ūdeni dušā pieburt neizdodas. Tēloju roni un mazgājos aukstā, jo tas tomēr ir labāk nekā smirdēt. Pēc tam diemžēl secinu, ka esmu iepriekšējā b&b atstājusi savu T kreklu. Oh well, tas laikam uz atgriešanos (nē, paldies). Iekurbulēju TV (atkal rāda The Chase, kam mēs esam gatavas pakārtot savu ikdienu) un riju sapirkto ēdienu. Šovakar rādīs kaut kādu doķeni par Hariju un Viljamu, nevaru vien sagaidīt! Un rīt PĒDĒJĀ DIENA, zomg.
Šodienas soļu skaits: 30 000.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru