Kačalkā nereti jūtos kā max krīpstere, kad sapņainām acīm un puspavērtu muti cenšos nemanāmi blenzt uz meičukiem, kas perfektā tehnikā taisa pietupienus, plecos uzkrāvušas par sevi lielāku svaru, vai brīvi pievelkas, muguras muskuļiem viļņojoties. Tāds klausoties frančus, es ģībstu sporta variants.
Visi Džoniji Bravo vispār nerūp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru