Vakar pēc treniņa gliemezītī noskrēju kilometru (neviltots pārsteigums, ka man joprojām ir jebkāda kardioizturība), noslaucīju pāris prieka asaras, vakarā niezēja ceļi no iekšpuses, šodien sāp neesošā vēderprese.
Gara acīm, protams, uzreiz redzu, kā atkal skrienu desmit, piecpadsmit kilometrus sestdienas rītā vienkārši tāpat — fantāzija, pie kuras atgriežos vēl un vēl. Protams, vairs neesmu necik droša, ka tolaik, kad to patiesi darīju, tas bija “vienkārši tāpat”, gan jau nācās septiņreiz sevi pārvarēt, lai izkāptu no gultas un uzstīvētu legingus un botas. Atmiņas spēja uzlikt sev filtru ir fenomenāla.
Tad palasu, kā Kristīna Aplgeita izkaisītās sklerozes dēļ nevar vairs gandrīz neko, kā vien “čilot” gultā, un beidzu apraudāt savu visnotaļ aprakto skriešanas vaļasprieku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru