Vasarā satiku citvalstu kolēģi ar tādu pašu T kreklu kā man. Nekas īpašs, vai ne, vienīgi krekls manā īpašumā nonāca kā suvenīrs no Amēērikas pirms ~28 gadiem.
Šodien izrādās, ka mums ar šo kolēģi dzimšanas diena vienā dienā.
Vasarā satiku citvalstu kolēģi ar tādu pašu T kreklu kā man. Nekas īpašs, vai ne, vienīgi krekls manā īpašumā nonāca kā suvenīrs no Amēērikas pirms ~28 gadiem.
Šodien izrādās, ka mums ar šo kolēģi dzimšanas diena vienā dienā.
Šodien boksa iesildīšanās daļā bija skriešana pa apli ar roku vēzēšanu, galops, krustsolis un pat tas solis, kurā ar papēžiem jāsit sev pa dibenu.
Atmiņā uzvirmoja astotā klase. Atšķirībā no astotās klases vismaz nesāka durt sānā.
Kad visu nedēļas nogali noslimo, pēc tiesas un taisnības liekas, ka pienākas vēl viena nedēļas nogale, kurā darīt tieši to pašu (t.i., neko), bet bez puņķiem, šķavām, vates galvā un drudzīša.
Kad bez minstināšanās olai uzber cukuru sāls vietā un negribi viesmīļu acīs izskatīties pēc ēdiena ķērnātājas, tāpēc ēd tik nost.
Vieglas, tikai no sivēna gaļas gatavotas vakariņas iebaudījis, viņš tūliņ nogērbās un, zem segas palīdis, cieši aizmiga un gulēja brīnišķīgi, tā, kā var gulēt vienīgi tie laimes lutekļi, kuri nepazīst ne hemoroidu, ne blusu, ne pārāk lielas garaspējas.
N. Gogolis. Mirušās dvēseles.