Karma police.

Man ļoti garšo košļenes. Es izēdu kādu paciņu dienā, pat vairāk. Bet, kā zināms, košļenes ir lipīgas un staipīgas. Lipīgums, manuprāt, ir lielākais tām piemītošais mīnuss. Man ir tāds paradums - izkošļāt košļeni, sameklēt kādu papīrīti, čeku vai tukšu košļeņu paciņu, kas nu somā tai brīdī izrokams, un ietīt to. Bet es šo ietīšanu laikam neveicu pārāk rūpīgi, jo:

• pildspalvas regulāri ir apķepušas ar košļenēm;
• šodien arī uz ķemmes bija košļene;
• iPods arī ir reizēm bijis izdaiļots;
• arī ņemot snuffa paciņu, ir gadījies sajust uz tās košļenes pēdas;
• reiz es pat iespēju netīšām uzdabūt košļeni uz gultas, ko es, protams, nepamanīju un vēsā mierā iesēdos tajā. Tagad ikdienas bikšu skaits ((3) tā kā drusku par maz normālam cilvēkam)) ir samazinājies līdz divām, jo es īsti nezinu, kā atbrīvot apģērbu no košļenēm;
• arī uz grīdas istabā ir košļene (how did it get there?).

Brīnums, ka man vēl aiz auss nav pagadījies šis jaukais nieciņš vai arī no rīta neesmu pamodusies ar košļeni matos. Bet par savu slinkumu - nespēt saņemties aiziet līdz miskastei - ir jāmaksā. Vajadzētu izgudrot tādu maziņo, pārnēsājamo chewing-gum-bin'u, tāpat kā automātisko pagriezienrādītāju. Vai arī vienkārši ir jāizgudro tādas, piemēram, 20min chewing gums. Nu, kas pēc 20 minūšu žļembāšanas vienkārši izkūst vai kaut kā tā.