9 to 5.

Ziniet, vispār es pirms kaut kāda laika nopirku Ecco sandales. Es parasti nepērku neko no Ecco, jo man tam vienmēr ir žēl naudas, bet šitās es ieraudzīju izpārdošanā un nopirku. Un tas nu ir tāds zīmols, kas sola tur ūberērtumu, ūberkrutumu un arī smukumu (lai gan, manuprāt, tur reti kuri apavi ir glīti). Nu, šīs gan ir smukas bez gala, visiem patīk (: Betbet problēma ir tāda, ka nu man abas kājas ir vienās tulznās, gan uz kāju pirkstiem tās ir, gan arī kāju iekšpusēs, turklāt tādas diezgan nepatīkami sāpīgas. Tāpēc tagad man ir prieks, ka ir man tādas gandrīz četrus gadus vecas botas, kuras uzvelkot, ir sajūta, ka būtu iekāpusi visforšākajās čībās pasaulē - galīgi ērtas un nav ļotiļoti apjātas. Man gan vienmēr viss jaunais noberž kājas - gan botas, gan kurpes, gan kedas, gan iešļūcenes, gan zābaki. Bet es cerēju, ka šoreiz viss varētu būt citādi. Un ceru, ka drīz tās ievalkāsies, jo es gribu šamās vilkt, bet tulzas gan negribu. Vienīgais, kas man patīk tulznu būšanā, ir tas, ka tajās vietās, kur ir tulznas, var just pulsu. Tas ir, just, kā tā tulzna pulsē, kas sakrīt arī ar sirds ritmu. Nezinu, kāpēc, bet man tā sajūta liekas patīkama, ja vien šie mazie ādas noberzumi nesūrstētu tik dikti. Tā lūk. P.S. Iesāku šodien riteņbraukšanas sezonu. Fōōōrši!