Let me get what I want.

Es atzīstu, ka esmu galīga nevīža:

• es nemazgāju traukus (nu, es mazgātu tad, ja nebūtu vairs tīru šķīvju);
• es nesūcu paklājus (piemēram, šodien mamma teica, kurš izsūks, jo svētdien brauc viņai draudzene ciemos, mana atbilde: "Pie tevis taču nāk, vari iztīrīt!");
• mana istaba mērenas kārtības apstākļos izskatās apmēram šādi -
• manas kedas bieži vien ir nobradātas;
• es esmu par slinku, lai apgrieztu bikšu galus, lai tie nevazātos pa zemi;
• gultu es saklāju kādu reizi gadā;
• parasti uz palodzes vai galda stāv kādas piecas krūzītes, kurās atrodas sakaltuši tējas biezumi;
• es īpaši nestresoju, ja neizdodas trīspunktu metiens - trāpīt kaut ko miskastē (man pat ir tāda!);
• vispār es laikam dzīvoju antisanitāros apstākļos.

Bet man laikam patīk tā dzīvot, protams, vecāki vienmēr uzdod jautājumu: "Kad tas reiz beigsies?" tētis ienāk istabā, stāv kādu minūti, pagroza galvu un, neko neteikdams, iziet no istabas, savukārt kaķis jūtas priecīgs, jo pa zemi mētājas daudz kas, ko padzenāt. Es arī biščiņ ceru, ka man tas kādreiz pāries un es kļūšu kaut par kripatu kārtīgāka. Bet nu šobrīd mans dzīvesstils, šķiet, man liekas pieņemams. Vienīgais, ko es negribētu - braukāt ar netīru mašīnu, bet tā kā man vēl nav ne tiesību (tas ir, tiesības ir visiem cilvēkiem, man nav vadītāja apliecības), ne mašīnas, tas mani neskar. Bet, kad (ja) man būs bērni, es "nedodu ne pieci", ka viņiem likšu savas istabas izlaizīt. Bet tas tā.