Fight like a brave.

Mums kaut kā ģimenē ir iegājies vakaros visiem apsēsties virtuvē, katram kaut ko ēst/neēst un pārrunāt visu, kas dienā noticis - izlādēties, papriecāties vai ko citu. Bet kaut kā pēdējā laikā šī tradīcija bija izpalikusi, nezinu, kāpēc. Šodien apsēdāmies, sākām kaut ko runāt (protams, kad mamma atkal sāka vārīties par filmām, ko redzējusi, bet māsai gribējās kaut ko citu pateikt, man vajadzēja izdomāt oriģinālu veidu, kā likt abiem ieklausīties, citādi var kaut 100x kaut ko mēģināt teikt, bet tas viss tiek laists gar ausīm - un es arī izdomāju - skaļi ieteicos: "Es esmu stāvoklī!", un, ticiet vai nē, bet tas iedarbojās!). Tad izdomājām, ka jāuzspēlē "Latvija", bet mēs kaut kā nemācējām, tāpēc tētis ierunājās, ka jāspēlē Riču-Raču, tur vismaz azarts un tā. Un bija jau arī - netaupījām maigos lamuvārdus, rēcām un dusmojāmies, spēle tīri addictive. Mums trūka tikai voblu, lai izskatītos pēc kaut kādas dzērājģimenes. Bet bija galīgi forši - sen nekas tāds nebija darīts. Ģimenes vakari rocks!