Mi casa es su casa.

Mans tētis vienā darbavietā strādā jau kādus 25 gadus, a moš arī vairāk. Bet tas man ir tā pierasts, es jau viņu redzu katru dienu un nepamanu, kā viņš mainās - uzbarojas, notievē, noveco, uztaisa jaunu frizūru vai nopērk citu uzvalku. Bet, piemēram, Jelgavā ir tāds veikals "Rūķītis", kur pārdod rotaļlietas un visādas citas bērnu mantas. Tajā veikalā strādā viena pārdevēja jau gadus 10. Varētu būt, ka vairāk, jo, cik es atceros, viņa tur vienmēr ir bijusi. Nezinu, kāpēc, bet man tas šķiet tā jancīgi, nu, it kā ieeju tajā veikalā, laiks ir pagājis, bet tā pārdevēja ir tā pati, it kā atgriežos pagātnē. Viņa gan necik nav mainījusies. Bet šim veikalam blakus atrodas "Euroskor". Tur ir divas pārdevējas, kuras tur strādā n-tos gadus. To vienu gan es nebiju piefiksējusi, bet mamma tā teica. Bet šodien ievēroju to otru pārdevēju - kā viņa ir kļuvusi vecāka, sejā iespiedušās grumbiņas, nav vairs tik svaiga, lai gan joprojām smaidīga. Un vēl Jelgavā ir arī veterinārā klīnika. Administratore tur vismaz pēdējos piecus gadus ir viena un tā pati. Atceros, kad tur pirmoreiz gāju, man viņa likās tik simpātiska un forša. Bet tagad pirms pāris nedēļām atkal tur iegriezos, nebiju bijusi pāris gadus, un kā šī sieviete ir mainījusies vai arī kā ir mainījusies mana uztvere! Tagad viņa ir kārtīgs bumbulītis, starp priekšzobiem ir liela šķirba, sejas āda ir krietni sabojāta, un vairs es par viņu neteiktu, ka šī sieviete ir ļoti simpātiska. Jā, laiki mainās, mēs visi maināmies. Ehhh, life is life.