The Ting Tings.

Ai, vakar vispār dabūju daudz mīnuspunktu savai karmai. Viss norisinājās veikalā IKI, kur mēs bijām aizgājušas nopirkt kaut ko ēdamu. Ieva pārdevējai iedeva tādu divlatnieku, kas krāsas ziņā izskatījās pēc divsantīmnieka. Pārdevēja tā nogrozīja galvu, bet pieņēma šo naudiņu. Nākamā kārta maksāt bija man, un pārdevēja, protams, nekavējās izdot man tieši šo bleķa gabalu. Guna: es negribu šitādu naudu. Pārdevēja: es arī nē! G: samainiet šito naudu, es tādu neņemšu! P: bet es arī tādu negribu ņemt, kāpēc man jāņem? G: nu bet samainiet, es gribu normālu divlatnieku! (Pārdevēja ignorē mani un skaita jau citiem pirkumus.) G: iedodiet man normālu naudu, šitā varbūt ir viltota, es tādu negribu! P: nu nav viņa viltota! G: labi, kur ir veikala vadītājs? Pasauciet veikala vadītāju, es gribu ar viņu runāt! Pēc šiem maģiskajiem vārdiem pārdevēja atslēdza kasi un niknu feisu nometa man priekšā spīdīgu divlatnieciņu. Bet kārotā apmierinājuma vietā es pēc laiciņa sajutos sūdīgi, ka tā izdarījos, un vispār nelāgi jūtos arī tagad. Ieva teica: "Nu tad aizej un atvainojies, hahh!" Tā, lūk. Bet es tiešām negribēju tādu naudiņu!