Welcome to existance,

It kā jau es neesmu pasaules neiecietīgākais cilvēks, varu sākt pinkšķēt par gandrīz jebkuru netaisnību un ko tur vēl, bet ir viena īpašība/spēja, kuras man kapitāli trūkst - spēja mierināt citus cilvēkus. Kad kāds sāk raudāt, es nekad nezinu, ko darīt. It kā vajadzētu pieiet un samīļot, un pateikt kādu labu vārdu, frāzi, paskatīties ar saprotošu skatienu utt. Bet es nekad tā nedaru. Kaut ko nomurminu vai klusēju, vienkārši jūtos galīgi neērti, nezinu, ko pateikt, ko cilvēks gribētu dzirdēt vai kā - varbūt tas tādēļ, ka šādos gadījumos man gribētos, lai mani liek mierā un neko nesaka, jo tas palīdz ātrāk savākties un nomierināties. Vai arī man nāk smiekli, kas vispār ir pēdējais stulbums. Ehhh, I suck at being nice.