For today I'm a boy.

Fū, esmu atpakaļ, prieks būt mājās. Man laikam ir alerģija no ģimenes/māju trūkuma, jo, tiklīdz es kaut kur esmu viena un citur, es saslimstu. Arī šoreiz - forša sajūta - kakls kā ar dakšiņu izskrāpēts, deguns kā ar vati piebāzts, balss kā krauklim. Jess. Betbet pats foršākais bija tas, kā mēs ar Lauru iekāpām nepareizajā autobusā. Sarunāts mums balts buss pie LNO. Mēs ieraugām, pieejam un jautājam šoferītim: "Jūs uz Valmieru?" Viņš atbild apstiprinoši un jautā: "Jūs arī paķert?" Mēs, protams, "jā, jā, būtu feini", nu, ķipa humoriņš. Prasām, kur mantas likt, viņš atver autobusa "bagāžnieku", a tur tukšums. Nu, mēs neko, metam iekšā. Iekāpjam autobusā, neviens tā kā nesveicinās, visi tur jau pļāpā, domājam, "wtf, te jau visi cits citu pazīst"? Nu, ne pārāk omulīga sajūta. Labi, sēžam, sēžam, atnāk jauni cilvēki un atkal bazarē ar tiem un zina vārdus. Mēs neko. Bet kaut kā jancīgi kļūst, sadūšojas Laura pajautāt meitenēm, vai šis autiņš brauc uz semināru. Viņas atbild: "Nēēē." Mēs domājam, wtf, viņas saka, ka "esot nepareizajā autobsā mēs". Labi, kāpām ārā, savācām mantas, aizgājām līdz operai, tur jau sēdēja čupiņa braucēju, sagaidījām īsto busu un laimīgi nonācām galā. A labi vispār, ka tikām ārā no tā autobusa, nevis palikām tur sēžam - būtu baigie joki! Bet stilīga sagadīšanās - balts buss, pilns jauniešu un dodas uz Valmieru - tieši tā, kā vajadzēja mums! Yo!