Lai svinam!

Ehh, Jāņi pagājuši, esam tikko ieradušies mājās, jādomā par gulētiešanu. Pēc 5 gadu pātraukuma tika sagaidīts arī saullēkts, tā vietā, lai aizietu gulēt ap pulksten vieniem no rīta. Jāsaka, šie bija tīri jauki Jāņi. Diezgan izstaigājos, bijām aizlāčojuši līdz Lielvārdes centram, kur bija karalauks, ā, pirms tam gan bijām uz brīvdabas izrādi tur "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", bet tieši tai vietā, kur tā tante gribēja pastāstīt Mirtas tantei, ka citi viņu sauc par Mirtanti, pazuda elektrība un sāka kūpēt vadi, kas nozīmēja, ka mikrofoni nedarbojās, līdz ar to dzirdēt neko nevarēja, tika izziņots starpbrīdis, bet mēs aizbraucām prom. Bet ap 3 no rīta Lielvārdes centrā bija karalauks. Tad mēs vēl spēlējām foršu spēli ar nosaukumu "Es esmu": katrs saka "es esmu", bet tiklīdz kāds iesmejas, tam tiek pielikts klāt vēl kāds vārds, piemēram, "es esmu zupa" (šo vārdu izdomā pārējie dalībnieki). Man sanāca ļoti skaists: "Es esmu bezdelis, tomēr ļoti smaržīgs bezdelis zeķēs sarkanās, kurš ož labi dēļi (sākumā es šo nevarēju izrunāt bez rēkšanas!)." Nezinu, kāpēc dēļi, bet tās jau bija spēles beigas, un vajadzēja kaut ko nesakarīgu. Andrim bija: "Es esmu gejs bez dē,", savukārt Kārlis tika pie,"es esmu vagins lieliskais, vagins apburošais un grandiozais, jo laimīgs mans mazais cālītis brīnišķīgais vagins!" Vispār bija galīgi smieklīgi, jo, kad māsa teica savu:"Es esmu zaļa varžukiņš (jā, zaļa, nevis zaļš), un man ož bezdelis vakarrīt vakar konstanti parīt maizi baltu, pelējušu," es vienkārši nespēju nespurgt. Bet tiešām laba spēle. Es nezinu, kāpēc visiem bija kaut kas par smakām, bet nu tā sanāca, jo bija smieklīgi. Betbetbet šodien Ceļu policisti varēja būt lepni par mani! Jo nu es nezinu kāpēc biju sadomājusi, ka tētim vēl varētu būt promiles un ka mūs varētu apstādināt CP, un, izsverot visu, biju nolēmusi, ka tikt pieķertam braucot bez autovadītāja apliecības nav tik slikti kā tikt pieķertam braucot dzērumā, nolēmu, ka gribu braukt es. Un tētis tā kā ļāva, un bija diezgan khūūul! Jo nu es nekad nebiju braukusi piecos no rīta, turklāt ar tēta jancīgo mašīnu! Sākumā man gan bija ļoti jāsaņemas, lai atrautu rokas no stūres un paslēgtu skaļāk mūziku, bet beigās jau bija okeij, un es jutos tīri droši. Un es nepārkāpu ātrumu!!! Protams, es gandrīz nekur pagriezienos nepaskatījos, vai man kāds gar degunu iet, bet tā kā mašīnu uz ceļa nebija, tas jau nekas, jo vispār es biju aizņemta ar dziedāšanu, jo radio skanēja diezgan dziedamas dziesmas! Tad vēl es lamājos par visādām nejēdzībām, stāstīju visu ko tētim, kas viņu, visticamāk, nemaz neinteresēja, mēģināju skatīties spogulītī daudz un turēties savā joslā! Kinda cool! Bet man ir cerība, ka arī es iemācīšos braukt kādreiz! Tādi nu bija Jāņi - dieeezgan forši, jāsaka!