Volcano.

Ja agrāk, pirms gadiem četriem, man visa fotobūšana likās varenaizraujoša, fotogrāfi likās kā īsti ārtisti, tad pašlaik ir pienācis brīdis, kad mani nenormāli kaitina tie fotogrāfi, kas saradušies kā sēnes kopš digitālās ēras uzplaukšanas. Lai arī es gandrīz vairs nebildēju ar savu Zenit (pašlaik aparātā iesākta filmiņa atrodas jau kādu gadu), man ir mazs ziepītis, kas gan arī tiek izmantots reti - lai "nokniebtu" kādu kadru ekskursijās vai svinībās, joprojām manī ir kaut kāda pārliecība, ka digitālā fotogrāfija nav īsta fotogrāfija. Lai arī cik skaisti tā tiek uztaisīta, izmantojot fotošopu, tā, manuprāt, nav bilde, jo patiesībā jau neparāda cilvēka spējas darboties ar aparātu, spēt nobildēt tā, lai vienīgais kadrs arī būtu labs kadrs, nevis atlasīts no 300 iespējamajiem. Un kur nu vēl filmas manuālā attīstīšana un bilžu kopēšana - tāds process, tik aizraujošs, tādu rūpību prasošs. Atceros, kā mēs reiz 8 stundas pavadījām studijā, kopējot bildes, un tas bija vareni! Un tā gandarījuma sajūta, turot rokās bildi, kura no A-Z ir tavu roku darbs. Ja mana jau tā sīciņā iedvesma bildēt nebūtu pazudusi, es labprāt atkal to atsāktu darīt, bet laikam nevajag.