The world spins madly on.

Pēc katra koncerta es pie sevis nodomāju, ka vairs man tos apmeklēt nevajadzētu, jo man jau īstenībā nemaz nepatīk koncerti. Man VIENMĒR koncertos sāp mugura, pasākuma dienā es brīžiem gribu, brīžiem negribu doties, bet, kad nonāku tur, nekādas pirmās rindas man nav vajadzīgas, es varu visu koncerta laiku nosēdēt tualetē uz grīdas (gadījums iz dzīves) vai arī telšu pilsētiņā, kur arī nekas nav dzirdams. Turklāt tā mūzika man tajā brīdī neraisa nekādu sajūsmu, es vienmēr nožēloju, ka esmu bijusi skopa un nopirkusi stāvvietu, man vienmēr gribas alu un nāk miegs. Bet nepaiet ne viena diena, kā es jau domāju, ko es apmeklēšu nākamo. Šķiet, tas man ir iedzimies no tēta. Viņš pēc ārzemju braucieniem vienmēr mums saka, lai nākamreiz neņemam viņu līdzi, bet pēc pāris nedēļām jau ir gatavs braukt da jebkur. Bet Sigur Ros bija skaisti - patiešām.