Paej malā, stulbeni!

"Labdien!

Esam pabeiguši visu kandidātu izvērtēšanu un esam priecīgi paziņot, ka esat ieguvusi žurnālista/redaktora prakses vietu portālā PRAKSe.LV!"

Prieciņš.

Life jacket under your seat.

Bļin, pieaugušie gan dažreiz ir tādi hipokrāti. Ja es par sevi divas dienas nedotu ziņu, jau sen būtu izsludināta starptautiskā meklēšana.

Pretending/not a fool.

Vakar bišku smieklīgi bija, kad Ašņa draudzenes sāka pārcilāt savas attiecību problēmas un dzīves netaisnības, bet man nebija, ko teikt, tāpēc es izspļāvu: "Man ir problēma - man ir plāni mati!"

Show me the way to the next whiskey bar!

Šodien redzēju, šķiet, visnejēdzīgāko raidījumu savā mūžā. "Dienas jautājums" vai kaut kā tā. Ja man šī pārraide būtu jāskatās katru dienu, es jau sen atrastos psihiatriskajā slimīcā! Tādu sviestu runāt un tik daudz, turklāt gramatiski nepareizi (pasauciet Silviju no LR1!), brrriesmas. Protams, ir arī kāds apkaunojošs fakts, ka es ar raidījuma vadītāju pirms gadiem 5 sarakstījos caur e-pastu (es laikam mājaslapas viesugrāmatā ierakstīju, ka "redzēju tevi JRT", un pēc pāris dienām man ienācās vēstulīte no viņas), jo man patika C-Stones (kura latviešu popgrupa gan man nepatika?), kas gan tajos laikos, šķiet, vēl bija Sea Stones, un jo es gribēju sarīkot viņu koncertu skolā. Old times, old times.

Etc, etc, etc.

Ir galīgi grūti skatīties drāmu, ja pierasts, ka aktieris, kurš galvenajā lomā, "Hamletā" vienmēr smīdinājis līdz asarām.

Rush is neverending.

Ja mājās nav elektrības, daudz ko var izdarīt. Piemēram, nošķūrēt sniegu gan savai, gan kaimiņmājai (vajadzēja sasildīties), izlasīt "Stum, stum" (kas man nepatika), kā arī vairākus GEO. Protams, nav patīkami pēc tam ierasties mājās pusseptiņos un secināt, ka mājā +16 grādu, elektrības joprojām nav, a internetā paklejot tā gribas, tā gribas!

Māra, Dievs, Laima.

Brīžiem ir tāda sajūta, ka es mācos kādā Latvijas Kultūras akadēmijā vai vēl kādā citā ļoti kulturālā skoliņā, jo šonedēļ kultūras vēstures mājas darbiem jau esmu veltījusi ~10 stundu. Savukārt fizikai, kas ir mans profilpriekšmets, precīzi 0 minūšu. Man tā kultūra jau nāk ārā pa acīm.

Under the cartwheels.

Tīra gultasveļa rada viesnīcas efektu. 12h miega, miegs joprojām nāk. Visiem šodien slikti: citiem no alkohola pārdozēšanas, citiem no kosmonautzālēm, citiem no nezinu, kā. Es varu izturēt tikai vienu ne-vientulības vakaru nedēļā. Un visi viens otru (cits citu) ienīst. Nevaru salasīt mazus burtus, acis mežģās, baigi neko negribas. Cepšu picu.

Let's go get lost.

Vakar ballējos līdz vakaram, gulēju ļoti draņķīgi, šodien uz visiem dusmojos un slikti spēlēju basketbolu.

Long, long time ago.

Mans 2,5 nedēļu chills ir beidzies. Tagad līdz pavasara brīvlaiciņam būs hard-work. Labi, meloju. Es pārāk mīlu slinkošanu.

Big fish in a small pond.

Šorīt sapņoju/murgoju par to, ka skolas izlaidumā uzzinu, ka man ir divas nesekmīgas atzīmes - ekonomikā un ZPD, - līdz ar to man vēlreiz jāmācās 12. klasē. Pamodos es ar asarām acīs (labi, ka ne tā nopuņķojusies un noraudājusies kā sapnī). Tā laikam bija zīme, ka jābeidz slinkot un ignorēt to milzīgo rozā ziloni manā istabā, kas nemitīgi atkārto visus neizdarītos darbus.

Feeling 22, acting 17.

Kā izrādās, manam blogam šodien aprit vesels gads. 312 ierakstu, cits par citu muļķīgāks. Bet vispār man ir salauzta sirds, hahahh. Uzzināju, ka Māris Žigats ir precējies. Bet "precējies nav miris" un "sieva jau nav skapis, var pabīdīt", kā teiktu mans tētiņš :)

The same old mistake!

Mēs vakar ievaldījām! Zeķes - saplēstas, kājas - noberztas, galva - nedaudz smaga. Tas viss liecina par varenu vakaru!

Flowerbomb.

Mūsu dēļ stāvēja sniegā ar plikām kājām :) Kaut kā īpaši, ne? Un bija vēl arī puķes. Smukas.

This is the end.

Parādi man vienu pirkstu, un es sākšu smieties. Vakar pārbaudījām. Izspiedām tik smieklu, cik no divu cilvēku kompānijas vispār ir iespējams izspiest. Man šitā visa pietrūks nākamgad.

Not too simple, not too smart.

Murr, šodien man pirmo reizi mūžā ņēma asinis no vēnas. Man patika skatīties, kā tās ar spiedienu šļācās iekšā tajā konteinerītī.

Giving back is the new black.

Man ir apsēstība ar hair stuff mājaslapām. Stundām varu pētīt šampūnus un matu maskas, lasīt atsauksmes makeupalley'ā, siekaloties gar visu un momentāni mainīt domas par to, ko man obligāti vajag. Lielu gribasspēku prasa atteikšanās nospiest pogu "Buy". Nezinu, cik ilgi vēl spēšu.

Round's a shape, too.

Tas, ko es nespēju saprast, ir: 1) kāpēc ir jāfotografējas skolas tualetē (kā arī gaitenos un garderobēs, tādējādi traucējot kustību); 2) kāpēc mati ir jātaisno skolas tualetē (vai tad tiešām to nevar izdarīt mājās - māmiņas aizliedz? + visas izlietnes ir aplipušas ar matiem (tak vitamīnus varētu sākt lietot vismaz), kurus lēdijas i neiedomājas savākt); 3) kāpēc uz skolu ir jāstiepj vizāžista cienīgs kosmētikas komplekts un katru starpbrīdi jāpielabo acu ēnas un skropstu tuša, un tonālais krēms, un pūderis, un lūpu krāsa (ir cilvēki, kurus es bez attiecīgajiem rīkiem rokās nemaz neesmu redzējusi!)? Žēl, ka es nepieredzēšu nākamo gadu skolā, jo tad tualetes laikam tiks pasludinātas par paštonējošā losjona uzklāšanas vietu, jo solārijs tak tikai no 18 gadiem.

Twisting and turning.

"Tas, kas tur pakrūtē smeldz, ir nepieradināmās mīlas alkas." Oh, really?! Kardiogramma to parādīs. Bet kā iem.lv horoskops zina, ka man sāp sirds?

Under the bridge.

Dažreiz es tomēr kaut ko varu. Prieciņš. Plaušas joprojām sāp.

It cannot wait.

Latviešu valodas olimpiādes domrakstā sarakstīt to, ka latvieši mūsdienās ir nekas vairāk kā sēņu lasītāju tauta, netiecas uz augstiem mērķiem, grib dzīvot verdzībā, prot tikai fizisku darbu un vispār gandrīz ne ar ko neatšķiras no 19.gs. latviešu dzimtzemnieka, laikam nebija prāta darbs. Tēlaini runāt nemāku, smukas klišejas man nesanāk, bet skarbās latvju tautu meitas latviešu valodas skolotājām, kuras izskatās pēc naivām ideālistēm, man domāt, ka nepatīk.

We're making a progress.

Izlasīju A. Bela "Būri". Amanpatikās. Labs darbs, kas padarīts. Vēl labāks, kas padomā. Bet man ir pārāk liels slinkumiņš. Tas nekas, ka visādi darbiņi krājas. Ignorēju.

Pearl tears.

Nav ne jausmas, kas man kaiš, Kyle XY maratons noslēdzies, kaut ko skatīties latviešu valodas olimpiādei negribas, besī šodiena.

Right.

Put it in a plastic box.

Mums ar Laurzaķīti derētu atvērt skolas gossip portālu, jo mēs pavisam noteikti gūtu panākumus šajā jomā. Mums jau viss ir izdomāts. Perezs Hiltons varētu ar mums lepoties! xoxo, LG

When the sun comes down.

Secināju, ka es tērēju par daudz naudas (labi, šādu secinājumu es izdarīju jau pirms gadiem diviem). Vispār tā lielākoties aiziet visādos matu līdzeklīšos un krēmiņos, un blā blā blā, kuri man 100 gadus nav vajadzīgi, jo lielākā daļa no tiem man ātri apnīk, neder vai nepatīk. Tāpēc mana jaunā ekonomiskā politika būs neatteikties no labām lietām, bet ierobežot to daudzumu. Nu nafig man ir vajadzīgs tik daudz matu produktu, ka klasesbiedri spoguļgaldiņu nosauc par frizētavu? Izlietošu visas pudelītes un burciņas un kļūšu par askētu. No visa kā pa vienam. Vājībām ļaušu izpausties savā Monako divstāvu dzīvoklī ar terasi.

Visādas mazas veiksmītes.

Kāpēc slimot 12 gadu vecumā bija daudz foršāk nekā slimot tagad, 18 gados? Tajos laikos es dīdījos pa gultu visu dienu, skatījos televizoru, mamma un tētis vakaros atnesa visādas sulas un augļus, un gardumus, apčubināja mani, es izmantoju iespēju vēl paslimot un pabūt mājās pat tad, kad jau biju itin vesela. Tagad es, slima būdama, eju uz skolu, jo negribu iekavēt ieskaites, nevienu īpaši neinteresē tas, ka esmu slima (izņemot māsu, kura atnesa man šokolādīti), īpašas attieksmes nav, televizoru es neskatos, vēl man pārmet, ka jaunajām kurpēm jau papēžus esmu sabojājusi. Vienīgais, kas palicis no tiem laikiem - nespēja aizmigt pa dienu. Slimošana šādā vecumā ir bezjēdzīga - sportot nevar, priecāties negribas, bet brīvu dienu jau var paņemt tāpat, tai nav nepieciešamas gripas pazīmes.

Carry your dreams home.

Pavadīju nenormāli foršu vakaru ar meičukiem, pārrados mājās un domāju, ka esmu baigi slima, a īstenībā temperatūra tik 37,7*C. Vāji!

Day'n'nite.

Cilvēkiem parasti esot tā, ka slimojot zūd apetīte. Man gan tā nekad nav bijis - ēdu, ēdu un ēdu. Laikam esmu noķērusi gripu, bet izliekos, ka man tās nav.